Rezervētie pārkāpumi
Iepazīstoties ar kanoniska rakstura literatūru,
kura (vismaz pagaidām!) ir pieejama Latvijas lasītājiem galvenokārt
svešvalodās, interesenti sastopas ar izteicienu, kas varētu būt tulkots kā
„rezervētie pārkāpumi”. Rodas daži jautājumi, uz kuriem arī centīšos atbildēt
šajā nelielajā rakstā: piemēram, ko nozīmē „rezervētie”, kam tie ir rezervēti,
kas tie par tādiem pārkāpumiem utt. Citiem atkal nav pieņemama terminoloģija
„pārkāpums – sods”, kas vairāk raksturojot laicīgo sfēru.
Runājot ar Pāvesta Pāvila VI vārdiem, kurus pērnā
gada Katoļu kalendārā plaši apskatīja
priesteris Juris Zarāns (sk. Katoļu
kalendārs 2012, 216.-221. lpp.), „Baznīcas dzīve bez juridiskās kārtības
nevar pastāvēt” (sal. Allocutio Membris
Pontificiae Commissionis Codici Iuris Canonici Ricognoscendo, 27.05.1977// AAS, 69 [1977], 418. lpp.). Čaklākie no
studējošajiem kanonistiem ir apkopojuši dažus aplamus uzskatus par sodīšanas
nepieņemamību Katoļu Baznīcā un ir centušies atbildēt uz tiem.
Sodīšana neesot savienojama ar Baznīcas garīgo
dabu. Tomēr nav jāaizmirst, ka Baznīca ir gan neredzama, gan arī redzama
realitāte, un sods par pārkāpumiem ir cieši saistīts ne tikai ar tās vēsturi,
bet arī ar tās dabu. To atgādina, piemēram, arī Pāvests Pāvils VI iepriekš
citētajā dokumentā.
Sodīšana esot pretrunā ar Baznīcas pastorālo
misiju, t.i., ja sākt sodīt cilvēkus ar vāju ticību, tad tie vispār
novirzīšoties no Baznīcas, pat pazaudēšot ticību. Taču mums ir jāsaprot, ka,
pirmkārt, Baznīcā nekad nevienu nesoda un nepielieto sankcijas, lai kādu
pazemotu, apvainotu, nonicinātu; katra soda mērķis ir rūpēties par kārtību
Baznīcā un pāri visam – par dvēseļu pestīšanu, ko Kanonisko tiesību kodeksa (turpmāk – KTK) pēdējā kanonā Likumdevējs sauc par visaugstāko likumu (sal. KTK, 1752. kan.). Otrkārt, Baznīcas
pastorālais raksturs nekad neatceļ taisnīguma principu – dot katram savu –, ko
arī regulē kanoniskās tiesības, vajadzības gadījumā pielietojot dažādas
sankcijas.
Sodīšana Baznīcā esot nevietā, to vajadzētu
aizvietot ar ko citu. Ir jāatgādina, ka sods Baznīcā tiek pielietots kā
pēdējais līdzeklis (extrema ratio),
pirms kura likumu pārkāpēji tiek brīdināti, uzrunāti utt. „mierīgā” veidā.
Sodīšana neesot pieņemama no reliģiskās brīvības
viedokļa, jo katrs cilvēks ir brīvs, viņam ir tiesības uz reliģisko brīvību
(sk. Vatikāna II koncils,
Deklarācija Dignitatis humanae,
7.12.1965// AAS, 58 [1966], 929.-946.
lpp.), kāpēc tad kādam indivīdam vajadzētu pakļauties Baznīcas likumiem un
noteikumiem, vēl vairāk – pat tikt sodītam to neievērošanas rezultātā? Atbilde uz
šīm šaubām ir ļoti vienkārša: cilvēks ir brīvs izvēlēties savu dzīves ceļu, arī
reliģijas ziņā, taču pēc kristībām viņš kļūst par Dieva bērnu un Baznīcas
locekli, tāpēc šādai personai ir jādzīvo saskaņā ar Baznīcā pieņemto kārtību.
Būtu dīvaini, ja kāds iepazītos ar informāciju par kādu valsti, piemēram, par
Itāliju, uzzinātu, ka tās oficiālā valoda ir itāliešu valoda, ka tur pastāv
zināmi likumi un tradīcijas, bet tad ierastos Romā, iestātos kādā universitātē
un atteiktos runāt itāliski, cenšoties ieviest savu valodu, kārtību, likumus,
tradīcijas, vai ne? Vai arī ja kāds jaunietis interesētos par kādu klosteri vai
par garīgo semināru, iestātos tanī un censtos pārveidot regulu un visu iestādes
iekšējo dzīvi pēc saviem uzskatiem, ambīcijām, gaumēm… Tāpat arī ir ļoti
dīvaini, ja kāds vīrietis pēc garīgā semināra beigšanas, informēts par visām
priestera dzīves grūtībām un pienākumiem, apsolot paklausību Baznīcas vadībai
un uzņemoties dzīvi celibātā, pēc priestera svētību pieņemšanas sāk „karot” par
celibāta atcelšanu un garīgās vadības demisiju. Tātad cilvēks ir brīvs savā
izvēlē, taču pēc savas dzīves veida izvēlēšanās viņam ir jāievēro visus
noteikumus un normas un ir jābūt godīgam un vīrišķīgam vajadzības gadījumā
pieņemt arī uzlikto sodu ne tāpēc, lai kurnētu un dusmotos uz visu pasauli, bet
gan lai pārdomātu savu dzīvi un rīcību, pieaugtu pazemībā un gudrībā, pēc
iespējas ātrāk atgriežoties uz sava aicinājuma un pienākumu pildīšanas ceļa.
Visbeidzot daži gudrinieki uzskata, ka sodīšana
Baznīcā esot absolūti bezjēdzīga – tai taču nav ne policijas, ne cietumu, ne
kādu citu „spēcīgu” līdzekļu… Taču nekur nav teikts, ka fiziskie sodi būtu
efektīvāki par garīgajiem. Nereti atstādināšana no amata, pazeminājums, sakramentu
pieņemšanas aizliegums u.c. nes daudz efektīvākus augļus personas labošanās un
atgriešanās jomā.
Baznīcai ir tiesības uzlikt sodu par kādu
pārkāpumu un arī atbrīvot no tā. Īpašā veidā šī vara bija dota Apustulim
Pēterim un viņa pēctečiem (sk. Mt 16,
19; 18, 18). Juridiski visi pārkāpumi Baznīcā ir grēki.
Kad kāds grēks ielaužas mūsu dzīvē, saraujot mūsu
attiecības ar Dievu un ar Baznīcu, mēs, izpildot visus piecus obligātos
noteikumus, dodamies uz grēkusūdzi un parasti uzreiz saņemam absolūciju jeb
grēku piedošanu. No bērnības zinām, ka grēkusūdze būs derīga tikai tad, ja
penitents ievēros visus noteikumus.
Pirmām kārtām, vajag izmeklēt savu sirdsapziņu.
Šis etaps ir ļoti svarīgs, jo tas palīdz labi sagatavoties grēkusūdzei, runāt
tajā pēc būtības, neizplūstot nevajadzīgajās detaļās vai vienkārši pļāpāšanā,
apdomāt šī sakramenta būtību. Ir jāatceras, ka grēkusūdze ir sakraments, kurā
cilvēks samierinās ar Dievu un izlīgst ar Baznīcu (sk., piem., Katoliskās Baznīcas katehisms, 1424 vai KTK, 960. kan.), nevis aprunā savus
kaimiņus vai pat stukačo. Pēc
aizrādījumu saņemšanas no biktstēva puses daži mēģina aizbildināties, ka jūtot
vajadzību pieņemt šo sakramentu, bet īsti nezinot, ko teikt. Ja penitents labi
izmeklēs savu sirdsapziņu desmit Dieva, piecu Baznīcas, divu mīlestības baušļu,
septiņu galveno grēku, nepaveikto žēlsirdības darbu utt. gaismā, vienmēr
atradīsies matērija grēkusūdzei, un būs ko teikt un nožēlot.
Otrkārt, skaidri apzinoties savus grēkus, tie ir
jānožēlo. Nožēla ir gribas akts, tāpēc ne vienmēr tā saistās ar penitenta
asarām. Savus pārkāpumus mēs nožēlojam ne baiļu dēļ, bet aiz mīlestības uz
Dievu. Treškārt, stingri ir jāapņemas laboties, t.i., līdzīgus pārkāpumus, ko
esam konstatējuši savā dzīvē pēc pēdējās grēkusūdzes, nekad vairs neatkārtot.
Ceturtkārt, esam aicināti izsūdzēt savus grēkus caur likumīgu priesteri, neko
neslēpjot. Piektkārt, ir jāizpilda uzlikto gandarījumu.
Taču ne vienmēr penitents saņems absolūciju
uzreiz, pat ja perfekti tiks ievēroti visi pieci iepriekš minētie nosacījumi.
Dažreiz ir tādi smagi gadījumi, kad penitentam ir jāuzgaida. Tieši šajā
kontekstā parādās jēdziens „rezervētie pārkāpumi”. Kad penitents atzīstas
vismaz vienā no tiem, katra biktstēva pienākums ir paskaidrot, ka absolūcija
tiks dota tikai tad, kad pēc šī gadījuma anonīmas un konfidenciālas paziņošanas
Apustuliskajam Krēslam tiks saņemta attiecīga atļauja. Šī procedūra ir slepena,
penitenta identitāte nekad un nekādos apstākļos netiek atklāta, taču grēku
nožēlotājam ir jābūt saprotošam un pacietīgam.
Un visbeidzot, kādi tad ir šie rezervētie
pārkāpumi?
1. Vissvētākā Sakramenta (konsekrēto maizes un
vīna) profanācija. Kas profanē konsekrētās maizi un vīnu, vai tās aiznes vai
patur svētzadzīgā nolūkā, tas tiek sodīts ar ekskomuniku latae sententiae (t.i., līdz ar pašu pārkāpumu, bez nekāda tiesas
procesa; turpmāk – l.s.), kas ir
rezervēta Apustuliskajam Krēslam; bez tam klēra loceklis var būt sodīts ar citu
sodu, neizslēdzot izslēgšanu no priesteru kārtas (sal. KTK, 1367. kan.; Jānis Pāvils
II, Apustuliskā Vēstule motu
proprio formā Sacramentorum
sanctitatis tutela [turpmāk – SST],
30.04.2001// AAS, 93 [2001],
737.-739. lpp.; Atti di Giovanni Paolo II,
Normae substantiales et processuales promulgate col m.p. SST [30.04.2001] e
successive modifiche [7.11.2002-14.02.2003]// Ius Ecclesiae, 16 [2004], 313.-321. lpp. [turpmāk – Normae]; sk. SST Normae, 2. art., 1. §, nr. 1).
2. Ja kāds rīcības nespējīgs mēģina (attentat) celebrēt Euharistiju. Tiek
sodīts ar interdiktu l.s., vai, ja
klēra loceklis, ar suspensu, tas, kas, nebūdams iecelts priesteru kārtā, mēģina
(attentat) veikt Euharistiskā upura
liturģisko darbību (sal. KTK, 1378.
kan., 2. §, nr. 1). Saskaņā ar SST Normae,
2. art., 1. §, nr. 2, šis pārkāpums tiek rezervēts Apustuliskajam Krēslam.
3. Ja kāds simulē Euharistijas celebrēšanu, tas
tiek sodīts ar taisnīgu sodu (sal. KTK,
1379. kan.). Absolūcija no šī pārkāpuma tiek rezervēta Apustuliskajam Krēslam (sk.
SST Normae, 2. art., 1. §, nr. 2).
4. Ja kāds koncelebrē ar nekatoļiem, kuri turklāt
nav priesteri (t.i., ar tādu ekleziālo kopienu pārstāvi, kurām nav ne
apustuliskās sukcesijas, nedz priesteru ordinācijas sakramenta cienīguma), tas
padara Apustuliskajam Krēslam rezervēto pārkāpumu (SST Normae, 2. art., 1. §, nr. 3). KTK 908. kanons nosaka: „Katoļu priesteriem ir aizliegts
koncelebrēt Euharistiju ar Baznīcu vai ekleziālo kopienu priesteriem vai
kalpotājiem (ministri), kuriem nav
pilnīgas vienotības (communio) ar
Katoļu Baznīcu”. Turklāt KTK 1365.
kanons piebilst: „Vainīgais aizliegtajā communicatio
in sacris [komunicēšanā svētajās lietās; mūsu gadījumā – Euharistiskā
koncelebrēšanā] tiek sodīts ar taisnīgu sodu”.
5. Apustuliskajam Krēslam tiek rezervēts arī
pārkāpums, ja kāds konsekrē tikai maizi vai tikai vīnu sv. Mises laikā, vai pat
abas divas matērijas ārpus sv. Mises ar svētzadzīgo mērķi. Vainīgais tiek
sodīts atbilstoši nozieguma smagumam, neizslēdzot atbrīvošanu (demissio) vai pat priestera kārtas
atņemšanu (depositio), jo arī šis
pārkāpums ir ļoti smags (SST Normae,
2. art., 2. §). KTK 927. kanons
brīdina: „Nekādā gadījumā, arī ārkārtējās steidzīgās nepieciešamības gadījumā,
nedrīkst konsekrēt vienu matēriju bez otras, vai arī vienu un otru ārpus
Euharistijas celebrēšanas”.
6. Ja kāds klēra loceklis pārkāp sesto Dieva
bausli ar nepilngadīgo (līdz 18 gadu vecumam), tad pārkāpējs tiek sodīts
atbilstoši nozieguma smagumam, neizslēdzot demisiju vai depozīciju (SST Normae, 4. art.; sal. KTK, 1395. kan., 2. §).
7. Ja priesteris dod absolūciju līdzdalībniekam
grēkā pret sesto Dieva bausli (SST Normae,
3. art., nr. 1). Šis princips attiecas arī uz situāciju, ja kāds vīrietis,
nebūdams priesteris, būtu pārkāpis sesto Dieva bausli ar kādu personu, bet pēc
savas ordinācijas būtu uzklausījis šīs personas grēkusūdzi un devis absolūciju
tieši par šo viņu kopīgo grēku. Priesteris, kurš rīkojas pretēji 977. kanonā
teiktajam, tiek sodīts ar ekskomuniku l.s.,
kas ir rezervēta Apustuliskajam Krēslam (sal. KTK, 1378. kan., 1. §). KTK
977. kanons skan: „Absolūcija līdzdalībniekam grēkā pret sesto Dieva bausli ir
nederīga, izņemot nāves briesmās”.
8. Ja kāds priesteris grēkusūdzē vai grēkusūdzes
kontekstā pamudina penitentu uz grēku pret sesto Dieva bausli, arī šis
pārkāpums atkarībā no nozieguma smaguma tiek sodīts ļoti bargi un ir rezervēts
Apustuliskajam Krēslam (SST Normae,
3. art., nr. 2; KTK, 1387. kan.).
9. Biktstēvs, kas tiešā veidā (directe) lauž sakramentālo zīmogu, tiek
sodīts ar ekskomuniku l.s., rezervēto
Apustuliskajam Krēslam (SST Normae,
3. art., nr. 3; KTK, 1388. kan., 1.
§).
10. Kaut gan saskaņā ar KTK 1388. kanona 1. §, ja biktstēvs lauž sakramentālo zīmogu
netiešā veidā, viņš tiek sodīts proporcionāli sava pārkāpuma smagumam (ne tik
bargi kā gadījumā ar grēkusūdzes zīmoga tiešo laušanu), tomēr arī šis
pārkāpums, saskaņā ar šodien svētīgā Pāvesta Jāņa Pāvila II 2003. gada 7.
februāra labojumiem un papildinājumiem SST
tekstam, tiek rezervēts Apustuliskajam Krēslam (SST Normae, 3. art., nr. 3).
11. Pārkāpumi, kas saistās ar grēkusūdzes satura
ierakstīšanu ar visāda veida iekārtām un translāciju, tiek rezervēta
Apustuliskajam Krēslam (SST Normae,
3. art., nr. 4).
12. Gan tie, kas mēģinās (attentat) ordinēt kādu sievieti, gan arī pati sieviete, kas mēģinātu
(attentat) saņemt ordināciju, tiek
sodīti ar ekskomuniku l.s., rezervētu
Apustuliskajam Krēslam (sk. Ticības
mācības Kongregācija, Vispārējais Dekrēts De delicto attentatae sacrae ordinationis mulieris// L’Osservatore Romano, 30.05.2008; sal. AAS, 100 [2008], 403. lpp.).
13. Kas lieto fizisko varu pret Romas Pontifiku,
tas tiek sodīts ar ekskomuniku l.s.,
rezervēto Apustuliskajam Krēslam. Ja vainīgais ir klēra loceklis, tad minētajam
sodam, saskaņā ar smaguma pakāpi, var pievienot citu sodu, neizslēdzot demisiju
no garīdznieku kārtas (sal. KTK, 1370.
kan., 1. §).
14. Bīskaps, kas bez pontifikālā rīkojuma kādu
konsekrē par bīskapu, un tas, kurš saņem šo konsekrāciju, abi divi tiek sodīti
ar ekskomuniku l.s., kas ir rezervēta
Apustuliskajam Krēslam (KTK, 1382.
kan.).
Novēlu visiem Katoļu
kalendāra lasītājiem dzīvot godīgi un atbildīgi, saskaņā ar Dieva baušļiem
un pēc Baznīcas likumiem, lai nesarežģītu ne savu, ne dvēseļu ganu, ne kopienas
dzīvi!