Vissvētākās Euharistijas vispārējie pieņemšanas nosacījumi
pr. Maksims Vlasovs / izvilkums no bakalaura darba / Rīga 2020/ RTI
Latviešu valodā tulkotie Baznīcas dokumenti Vatikāna mājaslapā
Pateicoties izdevniecībai "Vox Ecclesiae" un pāvesta sūtnim Baltijas valstīs arhibīskapam Petaram Antunam Rajičam, Vatikāna tīmekļa vietnē ir ievietoti vairāki latviešu valodā tulkotie Baznīcas dokumenti, kas ikvienam palīdzēs labāk iepazīt katoliskās Baznīcas mācību. | |
Dokumenti
ir tulkoti vairāku gadu garumā, un tulkošanas, rediģēšanas un
noformēšanas darbā bija iesaistīti daudzi: gan priesteri, gan laji.
Dokumentu publicēšana ir būtisks solis Latvijas Baznīcas vēsturē. Tekstu
pieejamība elektroniskajā versijā var palīdzēt arī studentiem, kuri
studē Baznīcas mācību iestādēs, viegli sameklēt nepieciešamo
informāciju. Šī ir lieliska iespēja arī jebkuram interesentam iepazīties
ar Baznīcas mācību. Tīmekļa vietnē ir atrodami šādi dokumenti:
Avots : Katedrāle.lv |
Jaunumi Baznīcas Kanonisko likumu kodeksā
Avots: http://fdcmarcianum.it/
Mūžīgo mieru dod viņam Kungs
Bēru sv. Mise notika 21.oktobrī, 11.00 Daugavpils sv. Pētera Ķēdēs baznīcā. Pēc Mises izvadīšana notika uz Daugavpils Katoļu kapiem.
Priesteris M.Sivickis dzimis Indras draudzē 1979.gada 15.septembrī, par priesteris ordinēts 2004.gada 12.septembrī. Studējis Baznīcas kanoniskās tiesības Venēcijā, ieguvis doktora grādu. Pildīja Latvijas Starpdiecēžu tiesas vikāra pienākumus laulību lietās, bija Daugavpils pašvaldības policijas kapelāns, koordinēja priestera-mocekļa V.Litaunieka beatifikācijas lietas ierosināšanai nepieciešamo dokumentu vākšanu.
Priestera Mihaila Sivicka aiziešana ir liels zaudējums Rēzeknes – Aglonas diecēzei, visai Baznīcai Latvijā, taču noteikti liels prieks Debesīm.
MŪŽĪGO MIERU DOD VIŅAM, KUNGS,
UN MŪŽĪGĀ GAISMA LAI ATSPĪD VIŅAM!
Kanonistu aizbildnis – svētais Raimonds no Penafortas
Svētais Raimonds, priesteris, ir dzimis starp 1175. un 1180. gadu netālu no
Barselonas (Spānijā). Viņš nāk no dižciltīgās Penafortu dzimtas. Mācījās vietējās
katedrāles skolā, tad 1210. gadā devās uz Boloņu, kur universitātē izcili
apguva Baznīcas un romiešu tiesības. Kopš 1216. gada jau kā doktors sāka
pasniegt šai pašā universitātē un izdeva savu pirmo monumentālo darbu Summa Iuris – palīglīdzekli studējošiem
tiesības.
1218. gadā Barsdonas bīskaps Berengarijs IV, dibinot savā diecēzē klēra
sagatavošanas augstskolu, ielūdza Raimondu kā vienu no pasniedzējiem. Vienlaikus
1220. gadā svētais Dominiks uz šo iestādi atsūtīja dominikāņus, ar kuriem
topošais svētais ātri iepazinās un jau 1222. gadā pats kļuva par šī ordeņa
locekli.
1230. gadā pāvests Gregors IX ielūdza svēto Raimondu uz Romu un nozīmēja
par savu biktstēvu un ziedojumu vācēju. Raimonds bija izcils Svētā Tēva
padomnieks. Viņš satikās arī ar daudzām tā laika Baznīcas slavenībām, sekmīgi
kārtoja daudzas lietas, tomēr viņa lielākais ieguldījums ir Baznīcas tiesību
sakārtošana. Gadsimtu gaitā pāvesti un koncili izdeva ļoti daudzus dokumentus,
risinot dažādus jautājumus. Šo risinājumu un normu bija tika daudz, ka pat
viszinošākajiem cilvēkiem bija ļoti problemātiski orientēties šai dokumentu
klāstā. 1234. gadā pāvests Gregors IX ar bullu Rex Pacificus promulģēja kā saistošu visai Baznīcai svētā Raimonda
kanonisko tiesību apkopojumu Decretales
Gregorii IX (Liber Extra),
saskaņā ar kuru Kristus mistiskā Miesa dzīvoja līdz pat pirmā Kanonisko tiesību kodeksa promulģēšanai
1918. gadā. Par nopelniem šī fundamentālā darba tapšanā pāvests gribēja iecelt
Raimondu par Taragonas arhibīskapu, bet ģēnijs atteicās.
1236. gadā svētais atgriezās uz Spāniju, kur 1238. gadā tika ievēlēts par
sava ordeņa ģenerāli. Šo kalpojumu svētais Raimonds pildīja ļoti cītīgi un
dedzīgi; būdams jurists, viņš sagatavoja konstitūciju utt. Tomēr pēc diviem
gadiem viņš atteicās no tik augsta amata un vairāk pievērsās garīgajai dzīvei
un apustulātam. Sarakstīja darbus Summa
Pastoralis, Tractatum de Matrimonio
utt. Pildīja Aragonas karaļa Jēkaba I un citu augstmaņu biktstēva un padomnieka
pienākumus.
Būdams ļoti aktīvs un askētisks, svētais Raimonds nodzīvoja vairāk nekā 95
gadus. Viņš nomira Barselonā 1275. gada 6. janvārī. Viņa bērēs piedalījās pats
karalis ar galminiekiem.
Pāvests Pāvils III beatificēja Raimondu Romā 1542. gadā, bet pāvests
Klements VIII viņu kanonizēja 1601. gada 29. aprīlī.
7. janvāris ir svētā Raimonda no Penafortas, priestera, kanonistu un
juristu aizbildņa, liturģiskās piemiņas diena.
Sveicu visus Starpdiecēžu un Metropolijas tribunālu darbiniekus un novēlu
svētā Raimonda aizbildniecību un gudrību kalpošanā Dievam un Viņa Baznīcai!
Foto: wikipedia
Baznīca un Valsts: līdzības un atšķirības
I. Līdzības
1) tās ir sabiedrības, proti, daudzu personu morālas un pastāvīgas
apvienības, katra no kurām savas leģitīmas autoritātes vadībā mērķē sasniegt savu
mērķi ar attiecīgiem līdzekļiem;
2) tās ir nepieciešamas sabiedrības, proti, šo divu sabiedrību dibināšana
un piederība tām nav atkarīga no locekļu brīvas gribas;
3) tās ir juridiskas sabiedrības, proti, juridiskas normas regulē
attiecības starp locekļiem;
4) tās ir juridiski perfektas sabiedrības, proti, katrai savā ziņā ir augstāks
mērķis un visi nepieciešamie līdzekļi tā sasniegšanai.
II. Atšķirības
1) Izcelsme:
- Valstij – dabiskās dievišķās tiesības;
- Baznīcai – pozitīvās dievišķās tiesības.
2) Dibināšana:
- Valstij – nav absolūti noteikta; pārvaldes formas brīvi nosaka cilvēki.
Daudzveidīga sabiedrība; pakļauta izmaiņām.
- Baznīcai – pats Dievs ir noteicis tās formu un varas organizēšanu.
Baznīca ir vispārēja, nemainīga, nevienlīdzīga sabiedrība.
3) Mērķis:
- Valstij – pilsoņu dabiskais un laicīgais labums: materiālā sfēra.
Valsts mērķis ir atšķirīgs no indivīda mērķa kvalitātes un kvantitātes
ziņā.
- Baznīcai – cilvēku garīgais un pārdabiskais labums: Kristus misijas
turpināšana.
Baznīcas mērķis saskan ar indivīda mērķi: dvēseles pestīšana.
4) Daba:
- Valsts ir pasaulīga sabiedrība.
Vai griezties Baznīcas tiesā?
Cilvēku attiecību un savstarpējās sadarbības tēma ir ļoti plaša, sarežģīta,
bet vienlaikus ārkārtīgi svarīga. Šī tematika aktualizējas arī tad, kad
jaunietis un jauniete vēlas dibināt ģimeni – uz mūžiem salaulāties Baznīcā. Ņemot
vērā šo attiecību specifiku, Kristus mistiskā Miesa atbalsta laulības institūtu
visās tā pastāvēšanas fāzēs:
a. vispārējā sagatavošana: sprediķi, katehēzes, nodarbības, lekcijas utt.
draudzēs, nometnēs, kopienās, individuālās tikšanās reizēs;
b. pāra sagatavošana laulībām: tikšanās ar katehētiem, saderināto kursi,
pārrunas ar priesteri (katehizācija, ģimenes teoloģija un psiholoģija, dabiskā
ģimenes plānošana, pirmslaulību anketa, dokumentu sakārtošana utt.);
c. auglīga laulību ceremonija: piederības savai draudzei nozīme, sakramenta
nozīme, brīva, aktīva un apzināta līdzdalība ar tīru sirdi, mīlestības
apliecināšana, neatsaucamais zvērests, Dieva svētība utt.; tikai otrajā plānā –
romantika, mūzika, ziedi, viesi, dāvanas, filmēšanās un citas tradīcijas;
d. permanentais pastorālais darbs ar laulātajiem/ģimenēm: piederība savai
draudzei, ik svētdienas sv. Mise ar grēkusūdzi un sv. Komūniju, kopīgās
lūgšanas mājās, tikšanās ar priesteri (t.s., arī pastorālās vizītes), kopīgā
gatavošanās un iesaistīšanās bērnu kristībās, I sv. Komūnijā, iestiprināšanā,
kopīgās rūpes par vecāko paaudzi (slimnieku sakraments utt.), laulāto tikšanās,
lūgšanu grupiņas, dažādas kustības, kursi, rekolekcijas utt.
Visi labi saprotam, ka nemitīga formācija ir svarīga arī pēc sakramentu
pieņemšanas, tomēr dažreiz gadās, ka, ievērojot it visu, pāris tomēr var nonākt
grūtībās, pat zināmā krīzē. Problēmu priekšā ticīgie dara visu, lai viņus
nepiemeklētu visļaunākais. Paviršība garīgajā dzīvē noved līdz tam, ka cilvēks
pārāk ātri un viegli padodas pārbaudījumu spiedienam un rezultātā zaudē savas
attiecības, ģimeni, nereti pat pats sevi, traumē savus bērnus un pārējos
piederīgos, izvirza nepamatotas pretenzijas un prasības Baznīcai.
Kāds no mūsdienu ģimenes krīzes algoritmiem: laulības Baznīcā → relatīvi
mierīga kopīgā dzīve (nereti bez Dieva, bez lūgšanas utt.) → kāda problēma →
nespēja vai pat nevēlēšanās to risināt pašiem (lepnums, aizvainojums,
kompetences trūkums, dialoga nepraktizēšana utt.) → viena puse izdzen otru vai
pati aiziet prom → šķiršanās Valsts priekšā (nav ko dalīt → pie notāra; nevar
vienoties → tiesā) → laicīgās institūcijas spriedums stāja spēkā, bet
sirdsapziņa nav mierīga: taču esam laulāti Dieva priekšā! → paiet laiks → kaut
kur uzzina par Baznīcas tiesas eksistenci, sazinās ar to: ko darīt, lai anulētu
laulību, lai atbrīvotos no šīs nastas → iesāk kaut ko kārtot → savu uzskatu un
ambīciju gūstā pārstāj sadarboties ar tribunālu vai uzskata, ka prasības ir
nepanesami neadekvātas → rezultāts = 0 gan sirdsapziņā, gan ģimenē, gan arī
sabiedrībā, ieskaitot reliģisko praksi Baznīcā → visi ir vainīgi, jo neviens
šos nabagos nesaprotot utt.
Risināt šo jautājumu vajadzētu nedaudz citādākā veidā. Ņemot vērā
universālās Baznīcas praksi kanoniskajā, pastorālajā, teoloģiskajā jomās, Romas
Rotas Sussidio (2016. gads)
ieteikumus un Starpdiecēžu tiesas novērojumus, problēmas atrisināšanas loģika,
pieļaujot neskaitāmas nianses un variācijas, varētu izskatīties sekojoši.
1. Pastāv laulības nepārvarama krīze. Neskatoties uz visām garīgajām u.c.
aktivitātēm, kuras pāriem dāsni piedāvā Baznīca arī pēc laulības noslēgšanas,
puses tomēr nokārtoja visas formalitātes un šķirās Valsts priekšā (pie notāra
vai tiesā). Tas ir ļoti sāpīgs moments arī visai Baznīcai, tomēr laulības
sakraments joprojām pastāv (!), kamēr Baznīcas kompetenta autoritāte nav
oficiāli pateikusi pretējo. Ko tas nozīmē praksē? Dieva priekšā vīrietis un
sieviete joprojām ir laulātie vīrs un sieva. Neskatoties uz to, ka viņi vairs
nedzīvo kopā, viņiem ir pienākums lūgties vienam par otru, par viņu ģimeni,
rūpēties par bērniem, atbrīvoties no aizvainojumiem, samierināties, piedot,
saglabāt uzticību, tiekties uz ģimenes un attiecību reanimēšanu. Šai periodā
abi laulātie vai viens no viņiem, kas nesadzīvo ne ar kādu trešo personu, var
droši iet pie grēkusūdzes, nožēlot savus grēkus, saņemt absolūciju un pieņemt
sv. Komūniju.
Tomēr priesterim (biktstēvam) vajag pārliecināties, ka penitents, nedzīvojot
ar savu laulāto draugu, nav iesācis sadzīvošanu bez laulības sakramenta ar kādu
citu personu. Un pat ja, piemēram, laulātais vīrs ir atradis sev citu „dzīves
biedreni”, tas nenozīmē, ka sieva nedrīkst pieņemt sakramentus, ja viņa glabā
uzticību savam grēcīgajam vīram.
Ja no paša sākuma cilvēki nebija labi informēti savās draudzēs, tad,
beidzoties kanoniskajam procesam, kurā laulība tiek atzīta par spēkā neesošu,
kāda no pusēm vaicā: „Vai tagad es varu iet pie sakramentiem?” „Varat, kad
kanoniski salaulāsieties ar to personu, kuras dēļ iesākāt šo procesu”. „Nē, es
vairs negribu laulāties ne ar vienu! Pēc otras puses aiziešanas uz citām mājām
dzīvoju vienatnē”. Tādā gadījumā šis process nemaz nebija vajadzīgs, jo šī
persona arī pirms tam varēja droši turpināt savas sakramentālās dzīves
praktizēšanu. Rezultātā: zaudēts laiks, nervi, līdzekļi, tribunālā veidojas
rindas utt.
2. Kāds no laulātajiem Baznīcā (bet jau šķirtajiem Valsts priekšā) pēc
ilgām pārdomām, lūgšanām un konsultācijām ar garīdznieku tomēr ir nodomājis
atkāroti salaulāties ar kādu citu personu, īstam laulātajam draugam dzīvam
esot. Ko darīt?
No sākuma vajag konsultēties ar savas draudzes (saskaņā ar dzīvesvietu)
prāvestu vai kādu citu garīdznieku (kurš laulāja vai kurš vairāk patīk), kas
tomēr nav saistīts ar tiesneša kalpojumu tribunālā. Šo tikšanās reižu rezultātā
arī tiek noskaidrots, vai vispār ir vērts griezties Baznīcas tiesā (un tas ir
jādara, ievērojot teritoriālo principu: līdzīgi tam, ka tava draudze ir tā,
kuras teritorija tu mājo, arī kompetentā tiesa ir tā, kuras jurisdikcijas
teritorijā 1) tu mājo, vai kur 2) pāris tika laulāts, vai arī kur 3) rezidē
lielāka daļa liecinieku), vai ir kāda vismaz minimālā „aizķeršanās”, lai varētu
iesākt procesu. Tomēr a priori
neviens nevar un nedrīkst garantēt pusēm vēlamu iznākumu tiesā.
Esot šajā stadijā, nekādā gadījumā nevajadzētu plānot paredzamo jauno
laulību dienu, jo neviens uzreiz nevar pateikt
- vai process vispār būs iespējams;
- cik ātri tiks izskatīta lieta (tiesa, ja visas procesā iesaistītās puses
bez vilcināšanās un labprāt produktīvi sadarbojas ar tribunālu, tad visu
procesu no A līdz Z var pabeigt dažu mēnešu laikā, bet mēdz gadīties arī
sarežģījumi);
- kāds būs rezultāts: vai tiešām laulība tiks atzīta par spēkā neesošu, pie
tam, vai pusēm būs atļauts noslēgt jaunu laulību katoļu Baznīcā un ar kādiem
nosacījumiem (te nedarbosies princips: es samaksāju, tāpēc dodiet man vēlamo
rezultātu; prasītājs ziedo par pašu procesu [par to, ka pēc būtības tiek
organizēta izmeklēšana, lai saprastu, vai pāris ir salaulājies tā, kā to māca
Baznīca], bet spriedumu saņem gratis).
3. Ja pēc konsultācijām ar prāvestu tomēr atklājas kādi aizdomīgi faktori,
kas liecinātu, ka būtu vismaz kāds potenciāls pamats griezties Baznīcas tiesā,
tikai tad prasītājs sazinās ar kādu no tiesas darbiniekiem.
4. Lai pārliecinātos par kanoniskā procesa iespējamību, tiesas darbiniekam
ir jāapkopo daudz informācijas, obligāti ir jāzina daudzas nianses, ko
prasītājs mutiskā sarunā bieži vien neatceras vai nezina (šādās reizēs nereti
tiek izteiktas pretenzijas pret jautājumu korektumu utt., bet ir zināms, ka
neesot sliktu jautājumu, esot tikai negudras atbildes). Tāpēc, ņemot vērā
minēto faktu, kā arī pašreizējos epidemioloģiskos apstākļus, tiesa piedāvā
prasītājam mājas apstākļos, nesteidzoties, aizpildīt anketu, kura nav nekāds
tests (t.n., ka nepietiek ielikt krustiņu vai ķeksīti, atbildēt
jā-nē-nezinu-neatceros utt.), tāpēc uz katru jautājumu respondents atbild
izvērsti, pēc būtības un izsmeļoši, rūpīgi apkopojot visu informāciju. Tas ir
saistīts ar to, ka tribunāls ņem vērā tikai to, kas ir iekļauts lietas
materiālos un liecībās; tātad, jo vairāk uzraksta respondents, jo vairāk
informācijas ir tribunāla rīcībā, jo plašāks un dziļāks būs izpētes lauks, kas
nozīmē, ka palielinās izredzes sasniegt labu rezultātu. Ja ir informācijas
trūkums (nezināmu iemeslu dēļ puses vai liecinieki klusē), tad tiesneši nevar
pieņemt adekvātu lēmumu vai pasludināt spriedumu, un laulība tiks atzīta par
derīgu un spēkā esošu, neraugoties uz pušu sajūsmu, neapmierinātību vai arī
izbrīnu. Līdzīgi, ja ārstam nepateiksi visas nianses par savu veselības
stāvokli, tad diez vai viņš noteiks īstu diagnozi un izglābs tavu dzīvību.
Tāpēc uz visiem anketas jautājumiem respondentam vajag atbildēt godīgi no
sava un arī no otras puses viedokļa. Ir ideāli, kad pirms aizpildītās anketas
iesniegšanas tiesā arī otra puse izlasa visas atbildes un, neko nelabojot
pamattekstā, attiecīgajā ailē sniedz savas pārdomas un komentārus. Otras puses
brīvprātīga sadarbība ne vienmēr ir iespējama, tomēr, to vismaz nebrīdinot,
process nav iespējams, jo tādējādi otrai pusei tiktu liegta iespēja paust savu
viedokli. Tieši tāpēc prasītājam obligāti ir jānorāda atbildētāja koordinātes,
neskatoties uz otras puses vēlēšanos/nevēlēšanos sadarboties ar tiesu, kā arī
obligāti ir jāiesniedz visa informācija par vismaz diviem lieciniekiem, kuri
būtu ar mieru procesa gaitā kompetenti atbildēt uz tribunāla jautājumiem.
Anketā nosūtīto informāciju rūpīgi izpēta tiesas darbinieks un nekavējoties
paziņo prasītājam rezultātus: vai process ir iespējams (tas ir maksas
pakalpojums; ziedojumu saņem draudze, kurā kalpo par lietu atbildīgais
priesteris) un konkrēti kādas būtu šaubas par laulības derīgumu, kuras arī
vajadzēs padziļināt un pierādīt procesa gaitā. Ja šai fāzē tiesas darbiniekam
rodas kādas šaubas, tad būs nepieciešama prasītāja individuālā tikšanās ar
tiesas pārstāvi.
Ja šai posmā viss ir bez aizķeršanās, tad prasītājs saņems norādes par to,
kā pareizi sastādīt prasības pieteikumu (t.i., iesniegumu ar lūgumu izskatīt
laulības derīgumu) un kādus dokumentus pievienot (parasti tās ir pušu kristību
apliecības, laulību apliecība [Baznīcā], šķiršanās apliecība [Valsts iestādē],
kā arī citi dokumenti, apliecinājumi un pierādījumi).
Kad prasītājs apkopo visus dokumentus, tos integrāli iesniedz Baznīcas
tiesā, tikai tad lietai tiek piešķirts rindas kārtas numurs. Kad būs pienākusi
lietas kārta (gaidīšanas laiks ir atkarīgs no konkrētas institūcijas slodzes),
tad sāksies liecību vākšanas un apkopošanas fāzes, ekspertu piesaistīšana (ekspertu
loma: atbildēt uz tribunāla jautājumiem, veicot attiecīgu profesionālu pētījumu
un iesniedzot secinājumus, vienmēr atturoties no kārdinājuma vērtēt laulības
spēkā esamību [tas būs ekskluzīvi trīs tiesnešu kompetencē]) utt. līdz
sprieduma pieņemšanai. Nekavējoties par tiesas spriedumu tiek informētas visas
puses. Ja 15 dienu laikā neviens ar pamatotu un argumentētu rakstu neizteiks savu
nepiekrišanu un vēlēšanos griezties apelācijas tiesā, tad spriedums stājas
likumīgā spēkā.
Kādi var būt sprieduma varianti?
- laulība ir spēkā esoša, tas nozīmē, ka neviena no pusēm nevar slēgt kādu
citu laulību katoļu Baznīcā;
- laulība no saviem sākumiem ir spēkā neesoša, bet slēgt jaunu laulību
katoļu Baznīcā var
a. abi;
b. tikai vīrs vai tikai sieva;
c. neviens.
Sprieduma norakstu var saņemt papīra formātā Starpdiecēžu tiesas filiālē
(pašlaik – Daugavpilī) vai uz savu e-adresi ar drošu elektronisko parakstu,
iepriekš sazinoties ar tribunāla darbiniekiem.
5. Uz dabiskā likuma pamata Baznīcas tribunāla kompetencē ir ne tikai
katoļu, bet arī ne-katoļu laulības, zināmos gadījumos – arī reģistrācija
dzimtsarakstu nodaļās.
Turpretī Valsts iestādēm nav nekādas teikšanas kanonisko laulību spēkā
esamības jautājumā, pat ja civilie efekti ir izšķirti.
Ņemot vērā Baznīcas tribunāla specifiku un autoritāti garīgajā sfērā, tai
ir savi tiesneši, advokāti utt. Baznīca arī rūpīgi izvērtē piesaistāmo ekspertu
kandidatūras. Tāpēc jebkāda iejaukšanās šai procesā no līdzīgu laicīgo
institūciju puses nav kompetenta.
Baznīcas tiesa meklē patiesību par laulības spēkā esamību. Ir aplami domāt,
ka šādā procesā tiesa kādu aizstāv, kādu notiesā utt.
Mēdz būt arī tādas situācijas, kad kāds prāvests konstatē, ka grib
laulāties vīrietis un sieviete, kurus abus saista iepriekšējo laulību saites. Pēc
pastorālā vērtējuma prāvests tomēr nosūta abus uz Baznīcas tiesu. Šai gadījumā
būs divi atsevišķi procesi ar visām attiecīgām konsekvencēm. Nav arī nekādas
garantijas, ka abi procesi noslēgsies vienādi „labvēlīgi” kandidātiem utt. Bet jebkurā
gadījumā visiem ir jābūt saprotošiem un iecietīgiem, jo galvenais princips
laulāto dzīvē bija, ir un paliks: ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs
šķirt!
Kristības sakramenta teoloģiski-kanoniskie principi
Kristības
sakraments
1. ir
visu sakramentu durvis un pamats;
2. ir
nepieciešams pestīšanai (vēlēšanās saņemt kristību = moceklība);
3.
atbrīvo no pirmdzimtā grēka, kā arī no visiem personīgajiem grēkiem;
4.
garīgi atjauno cilvēku un padara to par Dieva bērnu;
5. īpašā
veidā savieno ar Kristu: kristītais kļūst par Dieva tautas locekli un ņem
dalību Kristus pravietiskajā, priesteriskajā un karaliskajā kalpojumā;
6.
cilvēku inkorporē Baznīcā, kur tas kļūst par personu ar kristīgajiem
pienākumiem un tiesībām;
7. tiek
derīgi piešķirts tikai ūdenī (iegremdējot vai trīskārši uzlejot), izsakot
vārdus: N., es tevi kristu Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.
8. Par
kristieti nepiedzimst, bet kļūst kristības sakramentā: ar dabisko dzimšanu mēs
kļūstam par kādas valsts pilsoni, bet ar kristību piedzimstam pārdabiskajai
dzīvei un kļūstam par Baznīcas pilsoņiem.
Garīdznieka tērps
"Ko nozīmē sutana, priestera apģērbs? Kāpēc jezuītiem tā nav? Kāpēc
priesteri atsakās no priestera amata tērpa? Pāvests taču vienmēr ir baltā
sutanā? Grūti iedomāties viņu bez tās."
Priestera tērps ir sutana, turklāt – tas ir ikdienas „darba” apģērbs. Pašreizējais Kanonisko tiesību kodekss (turpmāk – KTK) 284. kanonā paredz, ka „klēra
locekļiem ir jānēsā piemērotu baznīcas tērpu saskaņā ar Bīskapu Konferencē
pieņemtajiem noteikumiem un saskaņā ar likumīgajām vietējām tradīcijām”.
Tātad pienākums
valkāt priestera apģērbu ir universāls, t.n., skar katru garīdznieku. Nav
jāaizmirst, ka pienākums pastāv tur, kur kādam citam ir tiesības. Mūsu
gadījumā: katram ticīgajam, piemēram, ir tiesības saņemt no Gana garīgo
palīdzību (sal. KTK, 213. kan.),
tāpēc garīdzniekam jebkurā vietā un laikā ir jābūt vizuāli atpazīstamam.
Sutanas nēsāšanas pienākums, protams, neattiecas uz ārkārtējām, no Baznīcas
neatkarīgām situācijām, tādām kā kristiešu vajāšanas, nelabvēlīgie aizliedzošie
likumi no valsts puses utt., kad šis priekšraksts var būt dispensēts vai vispār
atcelts.
Kanons nekādā
gadījumā nespiež visus priesterus ģērbties vienādi. Likumdevējs atzīst vietējās
garīdznieku ģērbšanās tradīcijas (kuras nav pretrunā ar dievišķo likumu vai nav
nosodītas kanoniskajās tiesībās), kā arī atstāj šo jautājumu Bīskapu
Konferences kompetencē – izlemt, kāds tērps būs vispiemērotākais apstākļiem un
vietai. Itālijas Bīskapu Konference 1983. gadā noteica, ka viņu priesteriem
publiski ir jābūt ģērbtiem sutanā vai kolārkreklā. Latvijas priesteri rīkojas
līdzīgi. Karstajās zemēs, piemēram, Āfrikā vai Āzijā, priesteri nekad nenēsā
melnas sutanas; viņu sutanas ir baltas, gluži kā pāvestam!
Lasītājas jautājuma
turpinājumā tiek minēti jezuīti. Pēc būtības Jēzus sadraudzības locekļu tērps
ir līdzīgs diecēzes priestera apģērbam, bet sutanas nēsāšana pasaulē viņiem ir
atkarīga no Ordeņa iekšējiem noteikumiem.
Sutanas vērtība
nepastāv tikai tanī, ka šī ārējā atšķirības zīme palīdz vieglāk atpazīt
garīdznieku, līdz ar to atvieglinot priestera kalpošanu. Dvēseļu gana tērpam ir
daudz dziļāka nozīme – tas sniedz publisko liecību par priestera identitāti un
par viņa piederību Dievam; sutana kļūst par vēstījumu, kuru priesteris pauž gan
vārdos, gan darbos, gan arī ar savu izskatu. Tādējādi baznīcas tērps atvieglina
cilvēku tuvošanos priestera kalpojumam šajā pasaulē. Mūsdienu sabiedrībā
novājinās jūtas pret sakrālo, tāpēc sutana var kalpot kā atgādinājums cilvēkam
par Dievu, par ticību, par garīgo dzīvi. Var teikt, ka atteikšanās no baznīcas
tērpa zināmā mērā padara nabadzīgāku priestera kalpojumu un visus viņa centienus.
Tāpēc pāvests mums arī rāda viscēlāko piemēru ne tikai ar saviem
pamudinājumiem, dzīves veidu, celebrēšanu, šoreiz – ar Ticības gada
pasludināšanu, bet arī ar savu nostāju un izskatu.
Pirms kāda laika
dzirdēju divu cienījamo profesoru sašutumu par kāda jauna priestera ierašanos
pasākumā kolārkreklā, bez sutanas. Viens viņiem iesaucās: „Nu ko tu gribi?!
Sekulārisma gars vai semināra vadības ‘nolaidība’!”
Plaši pazīstams ir latīņu izteikums monachum non faciat habitus (mūku neveido habits). Vai tomēr veido mūku? Daudzi garīgie tēvi apliecina habita nozīmi.
1. Habits ir cilvēka konsekrācijas publiska liecība (sal. 669. kan.).
2. Tas ir par nabadzības zīmi (sal. 669. kan.).
3. Tas garantē pilno un nepārtraukto gatavību kalpot.
4. Tas paliek par pastāvīgu aicinājumu uz sakrālo.
5. Tas atšķir no pārējiem.
6. Tas var pasargāt ne tikai no citiem, bet arī no sevis paša.
7. Tas vienmēr un visur palīdz neaizmirst, kas tu esi.
pr. M. Sivickis
Kanonisko tiesību kodekss: draudze
Pat ikdienas dzīvē mēs bieži lietojam tādus
terminus, kā „draudze”, „baznīca”, „kapsēta”, „kapela”, „prāvests”, „laji”,
„ticīgo apvienība”, „pienākumi un tiesības” u.c. Sekojošajās rindās ielūkosimies
šo terminu nozīmēs saskaņā ar attiecīgiem kanoniem Kanonisko tiesību kodeksā.
Draudze[i] ir noteikta ticīgo kopiena, kura tiek
veidota pastāvīgi kādas partikulāras Baznīcas ietvaros, un rūpes par kuru tiek
uzticētas, zem diecēzes bīskapa vadības, tās ganam – prāvestam (sal. KTK, 515. kan., 1. §)[ii].
Tātad draudzes būtiskie elementi ir ticīgo kopiena un savs gans; integrālie
elementi – sava teritorija (sal. KTK,
518. kan.; kaut varētu pastāvēt arī citi kritēriji draudzes veidošanai, tomēr
šis ir pamatkritērijs) un sava baznīca, kurā ticīgie regulāri pulcējas uz Dieva
Vārda klausīšanos, Euharistijas svinēšanu utt. Bīskaps ir partikulārās Baznīcas
gans, tāpēc tikai viņš var dibināt, likvidēt vai pārveidot draudzes, uzklausot
priesteru Padomi (sal. KTK, 515. kan.,
2. §). Ja draudze ir dibināta likumīgi, tā, saskaņā ar pašām tiesībām, kļūst
par juridisko personu (turpat, 3. §).
Sakrālās vietas[iii] tiek paredzētas dievišķajam kultam vai
ticīgo apglabāšanai; šīs vietas konsekrē vai iesvētī (dedicare vai benedire)
diecēzes bīskaps vai viņa deliģēts priesteris. Par iesvētīšanas faktu izdod
dokumentu divos eksemplāros – viens glabājas diecēzes kūrijā, otrs – draudzes
arhīvā (ja šāda dokumenta nav, tad pietiek ar viena uzticama liecinieka
apstiprinājumu). Sakrālās vietas ir domātas, lai praktizētu un atbalstītu
kultu, žēlsirdību, reliģiju; neatbilstošas aktivitātes tajās ir aizliegtas;
Ordinārijs gan var atļaut izmantot šīs vietas citos nolūkos, bet ja tie nav
pretrunā ar šo vietu sakralitāti. Smagas darbības, kas profanē svētumu un
ieļauno ticīgos, apgānī švētās vietas (apgānīšanu novērš ar gandarīšanas
rituālu saskaņā ar liturģiskajām grāmatām). Ja šo vietu lielākā daļa tiek
izdemolēta vai tās ar Ordinārija dekrētu tiek paredzētas profānai izmantošanai,
tad sakrālās vietas zaudē konsekrāciju vai iesvētīšanu. Sakrālajās vietās
Baznīcas autoritāte brīvi pauž savu varu vai tiesības (sk. KTK, 1205.-1213. kan.).
Baznīca[iv]
ir sakrāla celtne (kas ir
paredzēta dievišķajam kultam), kurā ticīgajiem ir tiesības ienākt, lai
praktizētu sevišķi publisko kultu [publiskā veidā godināt Dievu]. Var būt
katedrāles (diecēzes centrālā baznīca, piem., mūsu Rēzeknes – Aglonas diecēzē
tā ir Jēzus Sirds katedrāle Rēzeknē), draudzes baznīcas (kā, piem., Andrupenē),
rektorāta, abatijas u.c. baznīcas. Baznīcu drīkst celt tikai ar diecēzes
Ordinārija rakstisko atļauju, turklāt viņam ir jākonsultējas ar priesteru
Padomi. Būvējot un restaurējot, ir jāievēro liturģiskās normas. Ieeja baznīcā
ir brīva un bezmaksas. Ja baznīcu nekādā gadījumā vairs nevar lietot
dievišķajam kultam, nedz ir iespējams to restaurēt, diecēzes bīskaps var atdot
to profānām vajadzībām. (sk. KTK, 1214.-1222.
kan.; 1223.-1229. kan. regulē jautājumu par kapelām
– vietām, kas ar Ordinārija atļauju ir veltītas dievišķajam kultam kādas kopienas
vai ticīgo grupas vajadzībām[v]).
Kapsētām[vi] ir jābūt tur, kur tas ir iespējams:
katrai draudzei ir jābūt savai kapsētai (vismaz ir jābūt atsevišķai vietai
laicīgajās apglabājumu vietās, kas būtu reservēta ticīgo apbedīšanai). Ja nav
iespējams iekārtot šādas vietas, tad tiek svētīti atsevišķi kapi. Kapsētai ir
jābūt nosvētītai.
Prāvests[vii] ir viņam uzticētās draudzes gans; to viņš
aprūpē pastorāli zem diecēzes bīskapa autoritātes: māca, svētdara un vada,
sadarbojoties (saskaņā ar tiesību normām) arī ar citiem priesteriem, diakoniem
un lajiem (sal. KTK, 519. kan.).
Prāvesti rūpējas par vienotību pašā draudzē, ar bīskapu un ar pārējiem
priesteriem[viii]
utt. Par prāvestu var derīgi iecelt tikai priesteri, kurš izceļas ar veselīgu
doktrīnu un godīgu dzīvi, kas ir dedzīgs dvēseļu aprūpē un citos tikumos, kā
arī atbilst universālo un partikulāro tiesību kritērijiem (sal. KTK, 521. kan., 1.-2. §§). Prāvesta
amatam piemīt zināma stabilitāte, tomēr to var nozīmēt ne tikai uz nenoteiktu
laiku, bet arī uz noteiktu. Prāvestus brīvi nominē bīskaps. Parasti katrai
draudzei ir tikai viens gans. Pastorālajā jomā prāvests
– māca: sprediķos un katehēzēs; bērnu un jauniešu
katoļu apmācībā; ieviešot Evaņģēlija garu (arī sociālajā sfērā);
– svētdara: rūpējoties, lai Euharistija būtu draudzes
dzīvinošais centrs; administrējot sakramentus (īpaši Euharistiju un gandarīšanu
jeb grēkusūdzi); sekmējot individuālo un ģimeņu lūgšanu;
– vada: pazīstot ticīgos (arī caur ģimeņu
apmeklēšanu); piedaloties katra un visu draudzes locekļu rūpēs; gudri labojot
kļūdas, aprūpējot slimos, sekmējot kristīgo dzīves veidu ģimenēs (sk. KTK, 527.-529. kan.).
Prāvesta funkcijas: kristīt; iestiprināt tos, kuri
ir tuvu nāvei; piešķirt Viatiku, slimnieku sakramentu, kā arī dot apustulisko
svētību; asistēt laulībās un dod svētību; vadīt bēres; svētīt kristību avotu
Lieldienu laikā, vadīt procesijas, dot svinīgu svētību ārpus baznīcas; celebrēt
svinīgas Sv. Mises svētdienās un svētku dienās (sal. KTK, 530. kan.).
Prāvesta pienākumi: rezidēt nozīmētajā draudzē
(ārpus draudzes var atrasties ne vairāk par mēnesi, ikgadējā atvaļinājuma
laikā); katru svētdienu un obligātajos svētkos vienu Sv. Misi celebrēt par
viņam uzticēto tautu; rūpēties par draudzes grāmatu akurātu aizpildīšanu un
rūpīgu glabāšanu; izveidot savu zīmogu; izveidot kartotēku vai arhīvu draudzes
grāmatām, bīskapa vēstulēm un citiem dokumentiem; izveidot revīzijas komisiju
un Padomi (sal. KTK, 533.-536. kan.).
Prāvestam arī labi ir jāorientējas kanoniskajās tiesībās, lai nepieļautu kļūdas
sevišķi sakramentu administrēšanā. Viss priestera darbs prasa labu
sagatavošanās no garīdznieka puses, taču prakse rāda, ka vissāpīgākie ir daži laulību
un grēkusūdzes gadījumi (pielikumos C un D pievērsīsim uzmanību dažiem
aspektiem).
Prāvesta amata izbeigšanās: aizkavēts; pārcelts;
atcelts; sasniedzot 75 gadu vecumu, raksta atlūgumu bīskapam, kurš arī lemj:
atbrīvot prāvestu vai ne (sk. KTK,
538. kan.). Ja prāvesta sēdeklis ir vakants vai aizkavēts, tiek iecelts
draudzes administrators, kuram ir visi prāvesta pienākumi un tiesības (KTK, 539. kan.). Prāvestam var palīdzēt vikārs[ix].
Visu ticīgo pienākumi un
tiesības[x]: visiem kristītajiem pienākas patiesa
vienādība cieņā un rīcībā, darbojoties Kristus Miesas celšanā atbilstoši savam
stāvoklim un uzdevumiem; visiem ticīgajiem ir pienākums saglabāt vienotību ar
Baznīcu, pildot pienākumus gan vispārējās, gan vietējās Baznīcas priekšā;
pienākums atbilstoši savam stāvoklim veltīt visus spēkus svētam dzīves veidam,
Baznīcas augšanai un svētdarīšanai; visiem ir tiesības un pienākums iesaistīties
misijās; pienākums būt paklausīgiem garīgajiem ganiem, ziņot tiem par
nepieciešamībām (īpaši garīgajā dzīvē), kā arī izteikt tiem savu viedokli par
visu, kas attiecas uz Baznīcas labumu; katram ticīgajam ir tiesības saņemt
garīgos labumus no ganiem, īpaši Dieva Vārdu un Sakramentus; ticīgie ir tiesīgi
godināt Dievu saskaņā ar savu ritu; ticīgie ir brīvi veidot un vadīt
asociācijas; pienākums un tiesības iesasitīties apustulātā saskaņā ar savu
stāvokli un pienākumiem; ir tiesības uz kristīgo audzināšanu; kādas matērijas
eksperti var brīvi paust savu viedokli (domas), respektējot Baznīcas
maģistēriju; katrs ir brīvs izvēlēties savu dzīves veidu; katram ir tiesības
saglabāt savu labo slavu un intimitāti; tiesības likumīgi aizstāvēties, saņemt
kompetento autoritāšu palīdzību, tikt sodītiem pēc likuma; pienākums atbalstīt
Baznīcas nepieciešamības un ievērot sociālo taisnīgumu; pienākums veicināt
kopējo labumu un ievērot citu tiesības (sal. KTK, 208.-223. kan.).
Laju tiesības un pienākumi[xi]: lajus skar visi augstāk minētie ticīgo
pienākumi un tiesības, kā arī tiesības un pienākums iesaistīties misijās un
apustulātā, dodoties pildīt savus laicīgos pienākumus atbilstoši Evaņģēlija
garam; laulātie tiek aicināti veidot Dieva tautu (radīt bērnus), tiem ir tiesības
un smags pienākums audzināt bērnus; baudīt brīvību valsts un hierarhijas
priekšā, tomēr saskaņā ar Evaņģēlija garu un Baznīcas maģistēriju;
līdzdarboties ar ganiem (pildīt uzticētos pienākumus un palīdzēt); attiecībā uz
reliģiozo kultūru un sacrālajām zinātnēm, lajiem ir jādzīvo saskaņā ar
kristiešu mācību, tā ir jāsludina un jāaizstāv, kā arī ir jāpiedalās apustulātā;
vīrieši, saskaņā ar bīskapu konferences lēmumu, var pildīt lektoru, akolītu,
komentētāju u.c. pienākumus; pienākums saņemt atbilstošu savam stāvoklim
formāciju doktrīnā, morālē, apustulātā, liturģijā un pedagoģijā; ir tiesības
saņemt adekvātu atalgojumu (sal. KTK,
224.-231. kan.).
Tomēr visi kristieši ir aicināti sadarboties
individuāli un kolektīvi ar visām Baznīcas institūcijām, lai atdotu godu
Dievam, nestu labumu Baznīcai (līdz ar to arī sabiedrībai) un tās locekļiem,
vienmēr rūpējoties par katra cilvēka dvēseles pestīšanu (salus animarum), kas arī ir visas Baznīcas likumdošanas
visaugstākais likums (sal. KTK, 1752.
kan.).
[i] Sk. KTK, 515.-518. kan.; KBK, 2179. un 2226.
[ii] Vairāk par draudzi var lasīt, piem., Congregazione
per i Vescovi, Direttorio per il ministero pastorale dei Vescovi Apostolorum Successores,
22.II 2004., 211.-217. // www.vatican.va.
[iii] Sal. KTK, 1205.-1213. kan..
[iv] Sk. turpat,
1214.-1222. kan.
[v] Sal. turpat,
1223. kan.
[vi] Sk. turpat, 1240.-1243. kan.
[vii] Sk. turpat, 519.-545. lpp.
[viii] Sal. Mariconti,
G., „Il parroco promotore di
comunione nella comunitа parrocchiale” // Monitor
Ecclesiasticus, 116 (1991), 243.-259. lpp.
[ix] Sk. KTK, 545.-552. kan.
[x] Sk. turpat,
208.-223. kan.
[xi] Sk. turpat,
224.-231. kan.
Rezervētie pārkāpumi
Iepazīstoties ar kanoniska rakstura literatūru,
kura (vismaz pagaidām!) ir pieejama Latvijas lasītājiem galvenokārt
svešvalodās, interesenti sastopas ar izteicienu, kas varētu būt tulkots kā
„rezervētie pārkāpumi”. Rodas daži jautājumi, uz kuriem arī centīšos atbildēt
šajā nelielajā rakstā: piemēram, ko nozīmē „rezervētie”, kam tie ir rezervēti,
kas tie par tādiem pārkāpumiem utt. Citiem atkal nav pieņemama terminoloģija
„pārkāpums – sods”, kas vairāk raksturojot laicīgo sfēru.
Runājot ar Pāvesta Pāvila VI vārdiem, kurus pērnā
gada Katoļu kalendārā plaši apskatīja
priesteris Juris Zarāns (sk. Katoļu
kalendārs 2012, 216.-221. lpp.), „Baznīcas dzīve bez juridiskās kārtības
nevar pastāvēt” (sal. Allocutio Membris
Pontificiae Commissionis Codici Iuris Canonici Ricognoscendo, 27.05.1977// AAS, 69 [1977], 418. lpp.). Čaklākie no
studējošajiem kanonistiem ir apkopojuši dažus aplamus uzskatus par sodīšanas
nepieņemamību Katoļu Baznīcā un ir centušies atbildēt uz tiem.
Sodīšana neesot savienojama ar Baznīcas garīgo
dabu. Tomēr nav jāaizmirst, ka Baznīca ir gan neredzama, gan arī redzama
realitāte, un sods par pārkāpumiem ir cieši saistīts ne tikai ar tās vēsturi,
bet arī ar tās dabu. To atgādina, piemēram, arī Pāvests Pāvils VI iepriekš
citētajā dokumentā.
Sodīšana esot pretrunā ar Baznīcas pastorālo
misiju, t.i., ja sākt sodīt cilvēkus ar vāju ticību, tad tie vispār
novirzīšoties no Baznīcas, pat pazaudēšot ticību. Taču mums ir jāsaprot, ka,
pirmkārt, Baznīcā nekad nevienu nesoda un nepielieto sankcijas, lai kādu
pazemotu, apvainotu, nonicinātu; katra soda mērķis ir rūpēties par kārtību
Baznīcā un pāri visam – par dvēseļu pestīšanu, ko Kanonisko tiesību kodeksa (turpmāk – KTK) pēdējā kanonā Likumdevējs sauc par visaugstāko likumu (sal. KTK, 1752. kan.). Otrkārt, Baznīcas
pastorālais raksturs nekad neatceļ taisnīguma principu – dot katram savu –, ko
arī regulē kanoniskās tiesības, vajadzības gadījumā pielietojot dažādas
sankcijas.
Sodīšana Baznīcā esot nevietā, to vajadzētu
aizvietot ar ko citu. Ir jāatgādina, ka sods Baznīcā tiek pielietots kā
pēdējais līdzeklis (extrema ratio),
pirms kura likumu pārkāpēji tiek brīdināti, uzrunāti utt. „mierīgā” veidā.
Sodīšana neesot pieņemama no reliģiskās brīvības
viedokļa, jo katrs cilvēks ir brīvs, viņam ir tiesības uz reliģisko brīvību
(sk. Vatikāna II koncils,
Deklarācija Dignitatis humanae,
7.12.1965// AAS, 58 [1966], 929.-946.
lpp.), kāpēc tad kādam indivīdam vajadzētu pakļauties Baznīcas likumiem un
noteikumiem, vēl vairāk – pat tikt sodītam to neievērošanas rezultātā? Atbilde uz
šīm šaubām ir ļoti vienkārša: cilvēks ir brīvs izvēlēties savu dzīves ceļu, arī
reliģijas ziņā, taču pēc kristībām viņš kļūst par Dieva bērnu un Baznīcas
locekli, tāpēc šādai personai ir jādzīvo saskaņā ar Baznīcā pieņemto kārtību.
Būtu dīvaini, ja kāds iepazītos ar informāciju par kādu valsti, piemēram, par
Itāliju, uzzinātu, ka tās oficiālā valoda ir itāliešu valoda, ka tur pastāv
zināmi likumi un tradīcijas, bet tad ierastos Romā, iestātos kādā universitātē
un atteiktos runāt itāliski, cenšoties ieviest savu valodu, kārtību, likumus,
tradīcijas, vai ne? Vai arī ja kāds jaunietis interesētos par kādu klosteri vai
par garīgo semināru, iestātos tanī un censtos pārveidot regulu un visu iestādes
iekšējo dzīvi pēc saviem uzskatiem, ambīcijām, gaumēm… Tāpat arī ir ļoti
dīvaini, ja kāds vīrietis pēc garīgā semināra beigšanas, informēts par visām
priestera dzīves grūtībām un pienākumiem, apsolot paklausību Baznīcas vadībai
un uzņemoties dzīvi celibātā, pēc priestera svētību pieņemšanas sāk „karot” par
celibāta atcelšanu un garīgās vadības demisiju. Tātad cilvēks ir brīvs savā
izvēlē, taču pēc savas dzīves veida izvēlēšanās viņam ir jāievēro visus
noteikumus un normas un ir jābūt godīgam un vīrišķīgam vajadzības gadījumā
pieņemt arī uzlikto sodu ne tāpēc, lai kurnētu un dusmotos uz visu pasauli, bet
gan lai pārdomātu savu dzīvi un rīcību, pieaugtu pazemībā un gudrībā, pēc
iespējas ātrāk atgriežoties uz sava aicinājuma un pienākumu pildīšanas ceļa.
Visbeidzot daži gudrinieki uzskata, ka sodīšana
Baznīcā esot absolūti bezjēdzīga – tai taču nav ne policijas, ne cietumu, ne
kādu citu „spēcīgu” līdzekļu… Taču nekur nav teikts, ka fiziskie sodi būtu
efektīvāki par garīgajiem. Nereti atstādināšana no amata, pazeminājums, sakramentu
pieņemšanas aizliegums u.c. nes daudz efektīvākus augļus personas labošanās un
atgriešanās jomā.
Baznīcai ir tiesības uzlikt sodu par kādu
pārkāpumu un arī atbrīvot no tā. Īpašā veidā šī vara bija dota Apustulim
Pēterim un viņa pēctečiem (sk. Mt 16,
19; 18, 18). Juridiski visi pārkāpumi Baznīcā ir grēki.
Kad kāds grēks ielaužas mūsu dzīvē, saraujot mūsu
attiecības ar Dievu un ar Baznīcu, mēs, izpildot visus piecus obligātos
noteikumus, dodamies uz grēkusūdzi un parasti uzreiz saņemam absolūciju jeb
grēku piedošanu. No bērnības zinām, ka grēkusūdze būs derīga tikai tad, ja
penitents ievēros visus noteikumus.
Pirmām kārtām, vajag izmeklēt savu sirdsapziņu.
Šis etaps ir ļoti svarīgs, jo tas palīdz labi sagatavoties grēkusūdzei, runāt
tajā pēc būtības, neizplūstot nevajadzīgajās detaļās vai vienkārši pļāpāšanā,
apdomāt šī sakramenta būtību. Ir jāatceras, ka grēkusūdze ir sakraments, kurā
cilvēks samierinās ar Dievu un izlīgst ar Baznīcu (sk., piem., Katoliskās Baznīcas katehisms, 1424 vai KTK, 960. kan.), nevis aprunā savus
kaimiņus vai pat stukačo. Pēc
aizrādījumu saņemšanas no biktstēva puses daži mēģina aizbildināties, ka jūtot
vajadzību pieņemt šo sakramentu, bet īsti nezinot, ko teikt. Ja penitents labi
izmeklēs savu sirdsapziņu desmit Dieva, piecu Baznīcas, divu mīlestības baušļu,
septiņu galveno grēku, nepaveikto žēlsirdības darbu utt. gaismā, vienmēr
atradīsies matērija grēkusūdzei, un būs ko teikt un nožēlot.
Otrkārt, skaidri apzinoties savus grēkus, tie ir
jānožēlo. Nožēla ir gribas akts, tāpēc ne vienmēr tā saistās ar penitenta
asarām. Savus pārkāpumus mēs nožēlojam ne baiļu dēļ, bet aiz mīlestības uz
Dievu. Treškārt, stingri ir jāapņemas laboties, t.i., līdzīgus pārkāpumus, ko
esam konstatējuši savā dzīvē pēc pēdējās grēkusūdzes, nekad vairs neatkārtot.
Ceturtkārt, esam aicināti izsūdzēt savus grēkus caur likumīgu priesteri, neko
neslēpjot. Piektkārt, ir jāizpilda uzlikto gandarījumu.
Taču ne vienmēr penitents saņems absolūciju
uzreiz, pat ja perfekti tiks ievēroti visi pieci iepriekš minētie nosacījumi.
Dažreiz ir tādi smagi gadījumi, kad penitentam ir jāuzgaida. Tieši šajā
kontekstā parādās jēdziens „rezervētie pārkāpumi”. Kad penitents atzīstas
vismaz vienā no tiem, katra biktstēva pienākums ir paskaidrot, ka absolūcija
tiks dota tikai tad, kad pēc šī gadījuma anonīmas un konfidenciālas paziņošanas
Apustuliskajam Krēslam tiks saņemta attiecīga atļauja. Šī procedūra ir slepena,
penitenta identitāte nekad un nekādos apstākļos netiek atklāta, taču grēku
nožēlotājam ir jābūt saprotošam un pacietīgam.
Un visbeidzot, kādi tad ir šie rezervētie
pārkāpumi?
1. Vissvētākā Sakramenta (konsekrēto maizes un
vīna) profanācija. Kas profanē konsekrētās maizi un vīnu, vai tās aiznes vai
patur svētzadzīgā nolūkā, tas tiek sodīts ar ekskomuniku latae sententiae (t.i., līdz ar pašu pārkāpumu, bez nekāda tiesas
procesa; turpmāk – l.s.), kas ir
rezervēta Apustuliskajam Krēslam; bez tam klēra loceklis var būt sodīts ar citu
sodu, neizslēdzot izslēgšanu no priesteru kārtas (sal. KTK, 1367. kan.; Jānis Pāvils
II, Apustuliskā Vēstule motu
proprio formā Sacramentorum
sanctitatis tutela [turpmāk – SST],
30.04.2001// AAS, 93 [2001],
737.-739. lpp.; Atti di Giovanni Paolo II,
Normae substantiales et processuales promulgate col m.p. SST [30.04.2001] e
successive modifiche [7.11.2002-14.02.2003]// Ius Ecclesiae, 16 [2004], 313.-321. lpp. [turpmāk – Normae]; sk. SST Normae, 2. art., 1. §, nr. 1).
2. Ja kāds rīcības nespējīgs mēģina (attentat) celebrēt Euharistiju. Tiek
sodīts ar interdiktu l.s., vai, ja
klēra loceklis, ar suspensu, tas, kas, nebūdams iecelts priesteru kārtā, mēģina
(attentat) veikt Euharistiskā upura
liturģisko darbību (sal. KTK, 1378.
kan., 2. §, nr. 1). Saskaņā ar SST Normae,
2. art., 1. §, nr. 2, šis pārkāpums tiek rezervēts Apustuliskajam Krēslam.
3. Ja kāds simulē Euharistijas celebrēšanu, tas
tiek sodīts ar taisnīgu sodu (sal. KTK,
1379. kan.). Absolūcija no šī pārkāpuma tiek rezervēta Apustuliskajam Krēslam (sk.
SST Normae, 2. art., 1. §, nr. 2).
4. Ja kāds koncelebrē ar nekatoļiem, kuri turklāt
nav priesteri (t.i., ar tādu ekleziālo kopienu pārstāvi, kurām nav ne
apustuliskās sukcesijas, nedz priesteru ordinācijas sakramenta cienīguma), tas
padara Apustuliskajam Krēslam rezervēto pārkāpumu (SST Normae, 2. art., 1. §, nr. 3). KTK 908. kanons nosaka: „Katoļu priesteriem ir aizliegts
koncelebrēt Euharistiju ar Baznīcu vai ekleziālo kopienu priesteriem vai
kalpotājiem (ministri), kuriem nav
pilnīgas vienotības (communio) ar
Katoļu Baznīcu”. Turklāt KTK 1365.
kanons piebilst: „Vainīgais aizliegtajā communicatio
in sacris [komunicēšanā svētajās lietās; mūsu gadījumā – Euharistiskā
koncelebrēšanā] tiek sodīts ar taisnīgu sodu”.
5. Apustuliskajam Krēslam tiek rezervēts arī
pārkāpums, ja kāds konsekrē tikai maizi vai tikai vīnu sv. Mises laikā, vai pat
abas divas matērijas ārpus sv. Mises ar svētzadzīgo mērķi. Vainīgais tiek
sodīts atbilstoši nozieguma smagumam, neizslēdzot atbrīvošanu (demissio) vai pat priestera kārtas
atņemšanu (depositio), jo arī šis
pārkāpums ir ļoti smags (SST Normae,
2. art., 2. §). KTK 927. kanons
brīdina: „Nekādā gadījumā, arī ārkārtējās steidzīgās nepieciešamības gadījumā,
nedrīkst konsekrēt vienu matēriju bez otras, vai arī vienu un otru ārpus
Euharistijas celebrēšanas”.
6. Ja kāds klēra loceklis pārkāp sesto Dieva
bausli ar nepilngadīgo (līdz 18 gadu vecumam), tad pārkāpējs tiek sodīts
atbilstoši nozieguma smagumam, neizslēdzot demisiju vai depozīciju (SST Normae, 4. art.; sal. KTK, 1395. kan., 2. §).
7. Ja priesteris dod absolūciju līdzdalībniekam
grēkā pret sesto Dieva bausli (SST Normae,
3. art., nr. 1). Šis princips attiecas arī uz situāciju, ja kāds vīrietis,
nebūdams priesteris, būtu pārkāpis sesto Dieva bausli ar kādu personu, bet pēc
savas ordinācijas būtu uzklausījis šīs personas grēkusūdzi un devis absolūciju
tieši par šo viņu kopīgo grēku. Priesteris, kurš rīkojas pretēji 977. kanonā
teiktajam, tiek sodīts ar ekskomuniku l.s.,
kas ir rezervēta Apustuliskajam Krēslam (sal. KTK, 1378. kan., 1. §). KTK
977. kanons skan: „Absolūcija līdzdalībniekam grēkā pret sesto Dieva bausli ir
nederīga, izņemot nāves briesmās”.
8. Ja kāds priesteris grēkusūdzē vai grēkusūdzes
kontekstā pamudina penitentu uz grēku pret sesto Dieva bausli, arī šis
pārkāpums atkarībā no nozieguma smaguma tiek sodīts ļoti bargi un ir rezervēts
Apustuliskajam Krēslam (SST Normae,
3. art., nr. 2; KTK, 1387. kan.).
9. Biktstēvs, kas tiešā veidā (directe) lauž sakramentālo zīmogu, tiek
sodīts ar ekskomuniku l.s., rezervēto
Apustuliskajam Krēslam (SST Normae,
3. art., nr. 3; KTK, 1388. kan., 1.
§).
10. Kaut gan saskaņā ar KTK 1388. kanona 1. §, ja biktstēvs lauž sakramentālo zīmogu
netiešā veidā, viņš tiek sodīts proporcionāli sava pārkāpuma smagumam (ne tik
bargi kā gadījumā ar grēkusūdzes zīmoga tiešo laušanu), tomēr arī šis
pārkāpums, saskaņā ar šodien svētīgā Pāvesta Jāņa Pāvila II 2003. gada 7.
februāra labojumiem un papildinājumiem SST
tekstam, tiek rezervēts Apustuliskajam Krēslam (SST Normae, 3. art., nr. 3).
11. Pārkāpumi, kas saistās ar grēkusūdzes satura
ierakstīšanu ar visāda veida iekārtām un translāciju, tiek rezervēta
Apustuliskajam Krēslam (SST Normae,
3. art., nr. 4).
12. Gan tie, kas mēģinās (attentat) ordinēt kādu sievieti, gan arī pati sieviete, kas mēģinātu
(attentat) saņemt ordināciju, tiek
sodīti ar ekskomuniku l.s., rezervētu
Apustuliskajam Krēslam (sk. Ticības
mācības Kongregācija, Vispārējais Dekrēts De delicto attentatae sacrae ordinationis mulieris// L’Osservatore Romano, 30.05.2008; sal. AAS, 100 [2008], 403. lpp.).
13. Kas lieto fizisko varu pret Romas Pontifiku,
tas tiek sodīts ar ekskomuniku l.s.,
rezervēto Apustuliskajam Krēslam. Ja vainīgais ir klēra loceklis, tad minētajam
sodam, saskaņā ar smaguma pakāpi, var pievienot citu sodu, neizslēdzot demisiju
no garīdznieku kārtas (sal. KTK, 1370.
kan., 1. §).
14. Bīskaps, kas bez pontifikālā rīkojuma kādu
konsekrē par bīskapu, un tas, kurš saņem šo konsekrāciju, abi divi tiek sodīti
ar ekskomuniku l.s., kas ir rezervēta
Apustuliskajam Krēslam (KTK, 1382.
kan.).
Novēlu visiem Katoļu
kalendāra lasītājiem dzīvot godīgi un atbildīgi, saskaņā ar Dieva baušļiem
un pēc Baznīcas likumiem, lai nesarežģītu ne savu, ne dvēseļu ganu, ne kopienas
dzīvi!
Svētā Alfonsa Marijas Liguori dekalogs advokātiem
1. Nepieņemt netaisnīgas lietas, jo tās grauj sirdsapziņu un patiesību.
2. Nevienu lietu nedrīkst aizstāvēt ar nelegāliem līdzekļiem.
3. Nedrīkst uzlikt klientam nevajadzīgus izdevumus; par sodu – tos atlīdzināt.
4. Klienta lietu vajag izskatīt tik pat centīgi, kā savu personīgo.
5. Vajag uzmanīgi pētīt procesus, lai smeltos derīgos argumentus
uzticētajām lietām.
6. Advokātu kavēšana un nezināšana ir kaitīga klientu interesēm: šai
gadījumā zaudējumi ir jāatlīdzina, citādi tiek grēkots pret taisnīgumu.
7. Advokātam ir jāpiesauc Dieva palīdzība lietā, kurā lūdz viņa aizstāvību,
jo Dievs ir pirmais taisnīguma aizstāvis.
8. Nav labi advokātam ņemt lietas, kuras pārspēj viņa talantu, spēkus un
pieejamo laiku, jo pastāv bīstamība, ka viņš nespēs godīgi sniegt aizstāvību.
9. Advokātam vienmēr ir jābūt taisnīgam un godīgam – šīs ir divas īpašības,
kuras viņam ir jāsargā kā savu acuraugu.
Labums vai ļaunums?
Savā laikā svēto prāvestu Jāni Mariju Vianeju pie sevis izsauca bīskaps,
lai paziņotu, ka kūrijā esot saņemtas divas vēstules: pirmajā prāvests tika
nesaprasts un pat notiesāts, bet otrajā – gandrīz beatificēts. Bīskaps lūdza
garīdznieka komentāru. Topošais svētais pazemīgi atbildēja: „Bet tie ir tikai
divu cilvēku viedokļi. Pirmā vēstule mani nepadarīja sliktāku, nedz arī otrā –
labāku. Kāds es esmu, tāds esmu”.
Līdzīgās situācijas piedzīvo ne tikai konkrēti cilvēki, amatpersonas, bet
arī institūcijas.
Sasniedzot vēlamos mērķus, cilvēki mēdz palikt drosmīgāki, atvērtāki. Pirms
kāda laika Baznīcas tiesā bija noslēgušies divi procesi, pēc kuriem prasītāji,
komentējot savas sajūtas, rakstīja sekojošo:
1. [..] paldies par ieguldīto darbu
un nosūtīto spriedumu [..] tagad par 150€ atkal esam brīvi [..] brīvība visiem
maksā dārgi... Uģis
2. [..] esmu Jums pateicīga par visu,
bet vienlaikus ļoti pārsteigta par prasītā ziedojuma niecību. Tiesas darbinieki
taču iegulda tik daudz laika un spēka [..] Nevaru saprast, kāpēc pēc ST
dibināšanas 2002. gadā šai institūcijā nekad nav palielinājušies „tarifi”, jo
nauda taču zaudē vērtību un viss kļūst dārgāks? Cik es esmu pētījusi, ziedojums
150€ apmērā ir nemainīgs kopš tiesas pastāvēšanas sākuma (arī 2002. gadā tie
bija tikai 100Ls=142,29€!) [..] Salīdzinot ar citiem ārzemju tribunāliem, šāds
ziedojums patiesi ir niecīgs! Atļaušos ieskatīties ciparos. 2002. gada septembrī
iztikas minimums Latvijā sastādīja 87,41Ls=124,12€, bet minimālā alga – 60Ls=85,37€.
Citiem vārdiem sakot, tolaik ziedojums tiesai sastādīja 115% no iztikas
minimuma vai pat 167% no minimālās algas. Bet kas ir šodien? 2019. gada decembrī
Latvijā iztikas minimums bija 252,19€, bet minimālā alga – 430€, savukārt
ziedojums tiesai – tie paši 150€ jeb šoreiz tikai 60% no iztikas minimuma vai
35% no Valstī noteiktās minimālās algas apmēra [..] Kāpēc es to visu tik smalki
aprakstu? Lai panāktu taisnīgumu. Vai nevajadzētu ziedojuma par tiesas darbībām
apmēru saistīt ar kādu no valstī noteiktajām konstantēm, piemēram, ar minimālās
algas apmēru, atgriežoties arī pie procentuālās atbilstības tiesas dibināšanas
brīdī? Marta
Atbildot uz pirmo vēstuli, ir jāsaka, ka pats spriedums Baznīcas tiesā
faktiski ir bezmaksas. Jo, ko Dievs ir savienojis, to cilvēks nevar šķirt (sal.
Mt 19, 6b), tāpēc ne par kādu naudu „brīvību”
no laulātā drauga nenopirksi. Var šķirt tikai dabiska nāve. Tomēr, ja laulātie
nav spējuši uzturēt savas attiecības, ir šķīrušies Valsts priekšā un „kaļ”
kādus plānus par citu iespēju salaulāties Baznīcā, tad viņiem nav citas
iespējas, kā griezties Baznīcas tribunālā. Process būs iespējams tikai tad, ja
atklāsies kādas aizdomas par konkrētas laulības esamību (derīgumu). Šo „defektu”
arī vajadzēs pierādīt procesa gaitā. Tieši procesuālajām darbībām arī ir
vajadzīga materiālā bāze (ziedojumi): ekspertu piesaiste, komunikācijas
(telefona, interneta pakalpojumi), telpu uzturēšana, kancelejas izdevumi
(papīrs, mapes, printera/kopētāja kartridži utt.). Prakse rāda, ka kļūst arvien
vairāk tādu lietu, kad iekļauties šai summā – 150€ – tiešām jau sen nemaz nav
iespējams.
Ir jāņem vērā, ka ne vienmēr kanoniskā procesa noslēgumā laulība tiek
pasludināta par spēkā neesošu. Tāpēc ir aplami a priori „uzmundrināt” puses, solot, ka viss beigsies tā, kā viņi
paši to ir paredzējuši un vēlējušies. Šai ziņā īpaši uzmanīgiem ir jābūt
prāvestiem, kas, gatavojot laulībām kādu pāri, uzzina par puses/pušu pagātnes
nesakārtotajām attiecībām. Otrkārt, pat ja konkrētā laulība tiks atzīta par
spēkā neesošu, tomēr nav nekādas garantijas, ka puse/puses saņems atļauju
atkārtoti salaulāties. Protams, tiesas darbinieki darīs visu, lai palīdzētu
nelaimē nonākušajiem, tomēr, ja procesa gaitā tiesneši nesasniegs morālo
pārliecību par pretējo, laulība tiks atzīta par spēkā esošu, neskatoties uz
Valsts tiesas/notāra nostāju vai pušu viedokli un emocijām.
Atbildot uz otro vēstuli, ir jāatzīst, ka, salīdzinot ar citu ārzemju
diecēžu tiesu maksām, Latvijas tribunālu ziedojuma summa ir neliela un kopš
institūciju dibināšanas paliek gandrīz nemainīga (ja neskaita 100Ls=142,29€ „noapaļošanu”
līdz 150€, 2014. gadā Latvijai pārejot uz eiro). Varbūt kādreiz Latvijas
Bīskapu konferencē arī tiks skatīts jautājums par ziedojuma palielināšanu un
piesaistīšanu kādam no aprēķiniem, bet pagaidām viss paliek saskaņā ar
dibināšanas pieņēmumiem, jo 115% no iztikas minimuma šodien sastādītu 290€, bet
167% no minimālās algas – gandrīz 720€. Bet mūsdienu ekonomiskajos apstākļos
tas būtu pārāk liels apgrūtinājums ticīgajiem.
Romas Rota piedāvā izeju no šīs situācijas – aicina pārus iespēju robežās
labprātīgi ziedot vairāk par tiesā noteikto summu, lai tribunālam pietiktu
līdzekļu ne tikai viņu lietas izskatīšanai, bet arī būtu kāds „pārpalikums”
trūcīgo pāru lietu izskatīšanai (sk. Tribunale
Apostolico della Rota Romana, Sussidio
applicativo del Motu proprio Mitis Iudex Dominus Iesus, Città del Vaticano,
2016, p. 12, n. 4). Arī bīskapu uzdevums ir gādāt līdzekļus šim nolūkam
(trūcīgo pāru lietu izskatīšanai). Pāris nemaksā par procesu, ja 1) tas tiešām
ir trūkumcietējs un spēj to pierādīt dokumentāli, arī 2) pastāv „acīmredzami defekti”
viņu noslēgtajā laulībā un process nesīs garīgu labumu pusēm. Tas nozīmē, ka „bezmaksas”
process nebūs iespējams, ja dažādu iemeslu dēļ pāris vienkārši neko negrib
noziedot, lai ietaupītu līdzekļus vai paužot savu neapmierinātību ar
spriedumu/lēmumu, vai ja pāris griežas tiesā, lai vienkārši „atbrīvotos” no
partnera, jo „negribot būt ar viņu mūžībā” utt.
Tādējādi mūsu apstākļos ziedojums par tiesas pakalpojumiem kļūst vismaz
150€ liels.
Turpinot sv. J.M. Vianeja domu, tribunāls turpinās savu misiju dvēseļu
pestīšanas labā, ko nevar pārtraukt ne ziedojumu trūkums, ne to pārpilnība.
Pr. M. Sivickis
Kanonisko tiesību kodekss: derīgās laulības rekvizīti
I) Piekrišana – gribas akts, ar kuru vīrietis un
sieviete neatsaucamā derībā savstarpēji dāvā un pieņem viens otru, lai veidotu
laulību (1057. kan. 2. §).
II) Abām pusēm ir jābūt spējīgām [abile]
(1073.-1103. kan.):
A) Dabiskās spējas [capacità],
t.i., lai pusēm piemīt no dabiskā likuma izrietošie rekvizīti:
1) prāta līmenī:
- spēja saprast, ko var kavēt:
a. nezināšana (1096. kan.);
b. kļūdīšanās par personu (1097. kan.);
c. maldināšana (1098. kan.).
- spēja noslēgt derīgu laulību, ko var kavēt:
a. prāta lietošanas defekts (1095. kan. 1°);
b. spriešanas par laulības būtiskajām tiesībām un pienākumiem spēju smags
defekts (1095. kan. 2°);
c. psihisko spēju uzņemties laulāto pienākumus defekts (1095. kan. 3°).
2) gribas līmenī:
- spēja dot piekrišanu
a. bez rezervēšanas (to kavē simulācija [1101. kan.]);
b. pilnīgi (to kavē nosacījumi [1102. kan.]);
c. brīvi (to kavē bailes [1103. kan.]).
B) Pozitīvās spējas [capacità],
t.i., lai pusēm piemīt rekvizīti, kas izriet no pozitīvajām, dievišķajām un
cilvēciskajām tiesībām:
1) kanoniskais vecums (1083. kan.);
2) impotence (1084. kan.);
3) iepriekšējo laulību saites (1085. kan.);
4) kulta atšķirība [disparitas cultus]
(1086. kan.);
5) priesterības sakraments (1087. kan.);
6) mūžīgais šķīstības solījums (1088. kan.);
7) sievietes nolaupīšana (1089. kan.);
8) otrās puses laulātā drauga slepkavība (1090. kan.);
9) asins radniecība taisnā līnijā (1091. kan.);
10) svainība taisnā līnijā (1092. kan.);
11) publiska piederība, kas izriet no nederīgas laulības (1093. kan.);
12) radniecība likuma priekšā, kas rodas no adopcijas (1094. kan.).
III) Kanoniskā forma. Kanoniski rīcībspējīgiem vīrietim un
sievietei sava piekrišana ir jāmanifestē:
1) ārēji;
2) otrās puses klātbūtnē;
3) divu liecinieku un prāvesta klātbūtnē (1104.-1123. kan.).
Pr. M. Sivickis
Kanonisko tiesību kodekss: vecuma nozīme
1. |
Katolis
kļūst par Baznīcas likumu subjektu |
no 7
g.v. |
11.
kan. |
2. |
Var
iegūt it kā mājvietu |
no 7
g.v. |
105.
kan. 1. § |
3. |
Kandidāts
pats var izvēlēties ritu, kurā pieņemt kristību |
no 14
g.v. |
111.
kan. 2. § |
4. |
Katolis
kļūst par Baznīcas sodu subjektu |
no 16
g.v. |
1323.
kan. 1° |
5. |
Var
derīgi noslēgt laulību |
vīrietis
no 16 g.v. sieviete
no 14 g.v. |
1083.
kan. 1. § |
6. |
Var
derīgi iesākt noviciātu |
no 17
g.v. |
643.
kan. 1. § 1° |
7. |
Var
derīgi salikt laicīgo [temporariae]
solījumus |
no 18
g.v. |
656.
kan. 1° |
8. |
Pilngadīga
persona |
no 18
g.v. |
97.
kan. 1. § |
9. |
Var
derīgi salikt mūža [perpetuae]
solījumus |
no 21
g.v. |
658.
kan. 1° |
10. |
Var
tikt iesvētīts par diakonu |
no 23*
g.v. |
1031.
kan. 1. § |
11. |
Var
tikt iesvētīts par pastāvīgo [permanentus]
diakonu |
neprecētais
no 25* g.v. precētais
ar sievas atļauju no 35* g.v. |
1031.
kan. 2. § |
12. |
Var
tikt iesvētīts par priesteri |
no 25*
g.v. |
1031.
kan. 1. § |
13. |
Var
tikt konsekrēts par bīskapu |
no 35
g.v. |
378.
kan. 1. § 3° |
14. |
Draudzes
prāvests raksta atlūgumu bīskapam |
75
g.v. |
538.
kan. 3. § |
15. |
Diecēzes
bīskaps raksta atlūgumu pāvestam |
75
g.v. |
401.
kan. 1. § |
16. |
Kardināls
var būt par kāda Romas kūrijas dikastērija vadītāju |
līdz
75 g.v. |
354.
kan. |
17. |
Konklāvā
kardinālam ir aktīvā balss |
līdz
80 g.v. |
Pāvils VI, M.p. Ingravescentem aetatem,
21.XI 1970. |
* Svētais
Krēsls var dispensēt kandidātu no vajadzīgā vecuma par vienu gadu (1031. kan. 4. §).
Pr. M.
Sivickis
Kanonisko tiesību kodekss: bēres
Ticīgajiem mirušajiem pienākas apbedīšana saskaņā ar tiesību priekšrakstiem
(1176. kan. 1. §). Ar reliģiskām bērēm Baznīca saprot:
-
vispirms
garīgi pavadīt mirušo cilvēku dvēseles, piesaucot pār tām Dieva žēlsirdību;
-
pagodināt
aizgājēju miesas, kuras Kristības sakramentā ir kļuvušas par Svētā Gara
svētnīcām (1176. kan. 2. §).
Bēru rits ietver trīs momentus:
a.
lūgšanas
vigilija;
b.
procesija
uz baznīcu Euharistijas svinēšanai;
c.
atvadīšanās
un procesija uz kapiem (sk. Apbedīšanas
rits, nr. 3.2).
Baznīca ļoti iesaka saglabāt dievbijīgo ieradumu apglabāt mirušo miesas;
tomēr tā neaizliedz arī mirstīgo atlieku kremāciju, ja vien pēdējā netika
izvēlēta kristīgajai mācībai pretēju motīvu dēļ (1176. kan. 3. §).
Katra ticīgā mirušā bēru ceremonijai ir jānotiek viņa paša draudzē (1177. kan. 1. §), t.i., atbilstoši dzīvesvietai, jo katrs katolis pieder tai draudzei, kuras teritorijā viņš mājo (sal. 102., 107. kan. 2. § un 518. kan.). Ar šo faktu saistās arī viena no prāvesta (sal. 519. kan.) sevišķajām funkcijām draudzē, proti, pavadīt pēdējā gaitā savas draudzes locekļus (530. kan. 5°). Un pat ja kāds cits (ne konkrētās draudzes prāvests) veiktu šo darbību, ziedojumam būtu jānonāk nelaiķa piederības draudzes kasē (531. kan.).
Katrs ticīgais bērēm var izvēlēties arī kādu citu baznīcu, saskaņojot šo jautājumu gan ar izvēlētās svētnīcas atbildīgo garīdznieku, gan ar mirušā prāvestu (sal. 107. kan. 2. § un 1177. kan. 2. §).
Var gadīties, ka cilvēks ir miris ārpus savas draudzes, kā arī bērēm netika
izvēlēta nekāda cita baznīca. Tādā gadījumā bēres var organizēt tās draudzes
dievnamā, kuras teritorijā nomira ticīgais, protams, ņemot vērā partikulāro
tiesību noteikumus (1177. kan. 3. §).
Ja draudzei ir sava kapsēta, tad tur arī vajag apglabāt ticīgos, ja nav
izvēlēta kāda cita vieta (1180. kan.). Ja draudzei nav savas kapsētas, tad var
glabāt arī laicīgo kapu teritorijas daļā, kas paredzēta ticīgo vajadzībām (sal.
1240. kan.).
Bēru fakts ir jāreģistrē tam paredzētajā grāmatā saskaņā ar partikulāro
priekšrakstu noteikumiem (sal. 1182. kan.).
Nāves gadījumā katehumēnus (tos, kuri vēl gatavojas kristībām) pielīdzina
ticīgajiem (1183. kan. 1. §) un bēres rīko saskaņā ar minētajiem kanoniem. Vietas
ordinārijs var atļaut apglabāt arī:
-
bērnus,
kurus vecāki vēlējās nokristīt, bet nepaspēja (1183. kan. 2. §);
-
kristītos
ne-katoļus, ja vien tie nav izrādījuši pretējo gribu un nav iespējas organizēt
bēres ar viņu kalpotāja piedalīšanos (1183. kan. 3. §).
Ja pirms grēcinieka nāves nav pamanīta
kāda nožēlas zīme, tad Baznīca neglabā:
1.
publiski
zināmus apostātus (kas nolieguši ticību), herētiķus (kas nolieguši kādu ticības
patiesību), shizmātiķus (kas nolieguši pāvesta primātu);
2.
tos,
kuri ir izvēlējušies savas miesas kremēšanu kristīgajai ticībai pretēju iemeslu
dēļ;
3.
citus
publiskos grēciniekus, kurus nav iespējams apglabāt bez ieļaunojuma tautā
(1184. kan. 1. §).
Šaubu gadījumā, t.i., analizējot drīkst vai nedrīkst apbedīt, bēru
iespējamību nosaka vietas ordinārijs (1184. kan. 2. §).
Par tiem mirušajiem, kurus Baznīca neizvada, arī necelebrē sv. Misi (1185.
kan.). Tomēr pēc kanonistu domām šis priekšraksts pilnībā neizslēdz iespēju
celebrēt par tādiem cilvēkiem privātās sv. Mises, kā arī pēc laika, kad tautā
vairs nebūs ieļaunojuma bīstamības, – pat publiskās.
Mums ir jauna mājas lapa
Laipni lūdzam mūsu jaunajā mājas lapā. Turpmāk šeit būs izvietota informācija par mūsu institūciju, kā arī dažādi jaunumi.