Kanonisko tiesību kodekss: draudze
Pat ikdienas dzīvē mēs bieži lietojam tādus
terminus, kā „draudze”, „baznīca”, „kapsēta”, „kapela”, „prāvests”, „laji”,
„ticīgo apvienība”, „pienākumi un tiesības” u.c. Sekojošajās rindās ielūkosimies
šo terminu nozīmēs saskaņā ar attiecīgiem kanoniem Kanonisko tiesību kodeksā.
Draudze[i] ir noteikta ticīgo kopiena, kura tiek
veidota pastāvīgi kādas partikulāras Baznīcas ietvaros, un rūpes par kuru tiek
uzticētas, zem diecēzes bīskapa vadības, tās ganam – prāvestam (sal. KTK, 515. kan., 1. §)[ii].
Tātad draudzes būtiskie elementi ir ticīgo kopiena un savs gans; integrālie
elementi – sava teritorija (sal. KTK,
518. kan.; kaut varētu pastāvēt arī citi kritēriji draudzes veidošanai, tomēr
šis ir pamatkritērijs) un sava baznīca, kurā ticīgie regulāri pulcējas uz Dieva
Vārda klausīšanos, Euharistijas svinēšanu utt. Bīskaps ir partikulārās Baznīcas
gans, tāpēc tikai viņš var dibināt, likvidēt vai pārveidot draudzes, uzklausot
priesteru Padomi (sal. KTK, 515. kan.,
2. §). Ja draudze ir dibināta likumīgi, tā, saskaņā ar pašām tiesībām, kļūst
par juridisko personu (turpat, 3. §).
Sakrālās vietas[iii] tiek paredzētas dievišķajam kultam vai
ticīgo apglabāšanai; šīs vietas konsekrē vai iesvētī (dedicare vai benedire)
diecēzes bīskaps vai viņa deliģēts priesteris. Par iesvētīšanas faktu izdod
dokumentu divos eksemplāros – viens glabājas diecēzes kūrijā, otrs – draudzes
arhīvā (ja šāda dokumenta nav, tad pietiek ar viena uzticama liecinieka
apstiprinājumu). Sakrālās vietas ir domātas, lai praktizētu un atbalstītu
kultu, žēlsirdību, reliģiju; neatbilstošas aktivitātes tajās ir aizliegtas;
Ordinārijs gan var atļaut izmantot šīs vietas citos nolūkos, bet ja tie nav
pretrunā ar šo vietu sakralitāti. Smagas darbības, kas profanē svētumu un
ieļauno ticīgos, apgānī švētās vietas (apgānīšanu novērš ar gandarīšanas
rituālu saskaņā ar liturģiskajām grāmatām). Ja šo vietu lielākā daļa tiek
izdemolēta vai tās ar Ordinārija dekrētu tiek paredzētas profānai izmantošanai,
tad sakrālās vietas zaudē konsekrāciju vai iesvētīšanu. Sakrālajās vietās
Baznīcas autoritāte brīvi pauž savu varu vai tiesības (sk. KTK, 1205.-1213. kan.).
Baznīca[iv]
ir sakrāla celtne (kas ir
paredzēta dievišķajam kultam), kurā ticīgajiem ir tiesības ienākt, lai
praktizētu sevišķi publisko kultu [publiskā veidā godināt Dievu]. Var būt
katedrāles (diecēzes centrālā baznīca, piem., mūsu Rēzeknes – Aglonas diecēzē
tā ir Jēzus Sirds katedrāle Rēzeknē), draudzes baznīcas (kā, piem., Andrupenē),
rektorāta, abatijas u.c. baznīcas. Baznīcu drīkst celt tikai ar diecēzes
Ordinārija rakstisko atļauju, turklāt viņam ir jākonsultējas ar priesteru
Padomi. Būvējot un restaurējot, ir jāievēro liturģiskās normas. Ieeja baznīcā
ir brīva un bezmaksas. Ja baznīcu nekādā gadījumā vairs nevar lietot
dievišķajam kultam, nedz ir iespējams to restaurēt, diecēzes bīskaps var atdot
to profānām vajadzībām. (sk. KTK, 1214.-1222.
kan.; 1223.-1229. kan. regulē jautājumu par kapelām
– vietām, kas ar Ordinārija atļauju ir veltītas dievišķajam kultam kādas kopienas
vai ticīgo grupas vajadzībām[v]).
Kapsētām[vi] ir jābūt tur, kur tas ir iespējams:
katrai draudzei ir jābūt savai kapsētai (vismaz ir jābūt atsevišķai vietai
laicīgajās apglabājumu vietās, kas būtu reservēta ticīgo apbedīšanai). Ja nav
iespējams iekārtot šādas vietas, tad tiek svētīti atsevišķi kapi. Kapsētai ir
jābūt nosvētītai.
Prāvests[vii] ir viņam uzticētās draudzes gans; to viņš
aprūpē pastorāli zem diecēzes bīskapa autoritātes: māca, svētdara un vada,
sadarbojoties (saskaņā ar tiesību normām) arī ar citiem priesteriem, diakoniem
un lajiem (sal. KTK, 519. kan.).
Prāvesti rūpējas par vienotību pašā draudzē, ar bīskapu un ar pārējiem
priesteriem[viii]
utt. Par prāvestu var derīgi iecelt tikai priesteri, kurš izceļas ar veselīgu
doktrīnu un godīgu dzīvi, kas ir dedzīgs dvēseļu aprūpē un citos tikumos, kā
arī atbilst universālo un partikulāro tiesību kritērijiem (sal. KTK, 521. kan., 1.-2. §§). Prāvesta
amatam piemīt zināma stabilitāte, tomēr to var nozīmēt ne tikai uz nenoteiktu
laiku, bet arī uz noteiktu. Prāvestus brīvi nominē bīskaps. Parasti katrai
draudzei ir tikai viens gans. Pastorālajā jomā prāvests
– māca: sprediķos un katehēzēs; bērnu un jauniešu
katoļu apmācībā; ieviešot Evaņģēlija garu (arī sociālajā sfērā);
– svētdara: rūpējoties, lai Euharistija būtu draudzes
dzīvinošais centrs; administrējot sakramentus (īpaši Euharistiju un gandarīšanu
jeb grēkusūdzi); sekmējot individuālo un ģimeņu lūgšanu;
– vada: pazīstot ticīgos (arī caur ģimeņu
apmeklēšanu); piedaloties katra un visu draudzes locekļu rūpēs; gudri labojot
kļūdas, aprūpējot slimos, sekmējot kristīgo dzīves veidu ģimenēs (sk. KTK, 527.-529. kan.).
Prāvesta funkcijas: kristīt; iestiprināt tos, kuri
ir tuvu nāvei; piešķirt Viatiku, slimnieku sakramentu, kā arī dot apustulisko
svētību; asistēt laulībās un dod svētību; vadīt bēres; svētīt kristību avotu
Lieldienu laikā, vadīt procesijas, dot svinīgu svētību ārpus baznīcas; celebrēt
svinīgas Sv. Mises svētdienās un svētku dienās (sal. KTK, 530. kan.).
Prāvesta pienākumi: rezidēt nozīmētajā draudzē
(ārpus draudzes var atrasties ne vairāk par mēnesi, ikgadējā atvaļinājuma
laikā); katru svētdienu un obligātajos svētkos vienu Sv. Misi celebrēt par
viņam uzticēto tautu; rūpēties par draudzes grāmatu akurātu aizpildīšanu un
rūpīgu glabāšanu; izveidot savu zīmogu; izveidot kartotēku vai arhīvu draudzes
grāmatām, bīskapa vēstulēm un citiem dokumentiem; izveidot revīzijas komisiju
un Padomi (sal. KTK, 533.-536. kan.).
Prāvestam arī labi ir jāorientējas kanoniskajās tiesībās, lai nepieļautu kļūdas
sevišķi sakramentu administrēšanā. Viss priestera darbs prasa labu
sagatavošanās no garīdznieka puses, taču prakse rāda, ka vissāpīgākie ir daži laulību
un grēkusūdzes gadījumi (pielikumos C un D pievērsīsim uzmanību dažiem
aspektiem).
Prāvesta amata izbeigšanās: aizkavēts; pārcelts;
atcelts; sasniedzot 75 gadu vecumu, raksta atlūgumu bīskapam, kurš arī lemj:
atbrīvot prāvestu vai ne (sk. KTK,
538. kan.). Ja prāvesta sēdeklis ir vakants vai aizkavēts, tiek iecelts
draudzes administrators, kuram ir visi prāvesta pienākumi un tiesības (KTK, 539. kan.). Prāvestam var palīdzēt vikārs[ix].
Visu ticīgo pienākumi un
tiesības[x]: visiem kristītajiem pienākas patiesa
vienādība cieņā un rīcībā, darbojoties Kristus Miesas celšanā atbilstoši savam
stāvoklim un uzdevumiem; visiem ticīgajiem ir pienākums saglabāt vienotību ar
Baznīcu, pildot pienākumus gan vispārējās, gan vietējās Baznīcas priekšā;
pienākums atbilstoši savam stāvoklim veltīt visus spēkus svētam dzīves veidam,
Baznīcas augšanai un svētdarīšanai; visiem ir tiesības un pienākums iesaistīties
misijās; pienākums būt paklausīgiem garīgajiem ganiem, ziņot tiem par
nepieciešamībām (īpaši garīgajā dzīvē), kā arī izteikt tiem savu viedokli par
visu, kas attiecas uz Baznīcas labumu; katram ticīgajam ir tiesības saņemt
garīgos labumus no ganiem, īpaši Dieva Vārdu un Sakramentus; ticīgie ir tiesīgi
godināt Dievu saskaņā ar savu ritu; ticīgie ir brīvi veidot un vadīt
asociācijas; pienākums un tiesības iesasitīties apustulātā saskaņā ar savu
stāvokli un pienākumiem; ir tiesības uz kristīgo audzināšanu; kādas matērijas
eksperti var brīvi paust savu viedokli (domas), respektējot Baznīcas
maģistēriju; katrs ir brīvs izvēlēties savu dzīves veidu; katram ir tiesības
saglabāt savu labo slavu un intimitāti; tiesības likumīgi aizstāvēties, saņemt
kompetento autoritāšu palīdzību, tikt sodītiem pēc likuma; pienākums atbalstīt
Baznīcas nepieciešamības un ievērot sociālo taisnīgumu; pienākums veicināt
kopējo labumu un ievērot citu tiesības (sal. KTK, 208.-223. kan.).
Laju tiesības un pienākumi[xi]: lajus skar visi augstāk minētie ticīgo
pienākumi un tiesības, kā arī tiesības un pienākums iesaistīties misijās un
apustulātā, dodoties pildīt savus laicīgos pienākumus atbilstoši Evaņģēlija
garam; laulātie tiek aicināti veidot Dieva tautu (radīt bērnus), tiem ir tiesības
un smags pienākums audzināt bērnus; baudīt brīvību valsts un hierarhijas
priekšā, tomēr saskaņā ar Evaņģēlija garu un Baznīcas maģistēriju;
līdzdarboties ar ganiem (pildīt uzticētos pienākumus un palīdzēt); attiecībā uz
reliģiozo kultūru un sacrālajām zinātnēm, lajiem ir jādzīvo saskaņā ar
kristiešu mācību, tā ir jāsludina un jāaizstāv, kā arī ir jāpiedalās apustulātā;
vīrieši, saskaņā ar bīskapu konferences lēmumu, var pildīt lektoru, akolītu,
komentētāju u.c. pienākumus; pienākums saņemt atbilstošu savam stāvoklim
formāciju doktrīnā, morālē, apustulātā, liturģijā un pedagoģijā; ir tiesības
saņemt adekvātu atalgojumu (sal. KTK,
224.-231. kan.).
Tomēr visi kristieši ir aicināti sadarboties
individuāli un kolektīvi ar visām Baznīcas institūcijām, lai atdotu godu
Dievam, nestu labumu Baznīcai (līdz ar to arī sabiedrībai) un tās locekļiem,
vienmēr rūpējoties par katra cilvēka dvēseles pestīšanu (salus animarum), kas arī ir visas Baznīcas likumdošanas
visaugstākais likums (sal. KTK, 1752.
kan.).
[i] Sk. KTK, 515.-518. kan.; KBK, 2179. un 2226.
[ii] Vairāk par draudzi var lasīt, piem., Congregazione
per i Vescovi, Direttorio per il ministero pastorale dei Vescovi Apostolorum Successores,
22.II 2004., 211.-217. // www.vatican.va.
[iii] Sal. KTK, 1205.-1213. kan..
[iv] Sk. turpat,
1214.-1222. kan.
[v] Sal. turpat,
1223. kan.
[vi] Sk. turpat, 1240.-1243. kan.
[vii] Sk. turpat, 519.-545. lpp.
[viii] Sal. Mariconti,
G., „Il parroco promotore di
comunione nella comunitа parrocchiale” // Monitor
Ecclesiasticus, 116 (1991), 243.-259. lpp.
[ix] Sk. KTK, 545.-552. kan.
[x] Sk. turpat,
208.-223. kan.
[xi] Sk. turpat,
224.-231. kan.