Garīdznieka tērps
"Ko nozīmē sutana, priestera apģērbs? Kāpēc jezuītiem tā nav? Kāpēc
priesteri atsakās no priestera amata tērpa? Pāvests taču vienmēr ir baltā
sutanā? Grūti iedomāties viņu bez tās."
Priestera tērps ir sutana, turklāt – tas ir ikdienas „darba” apģērbs. Pašreizējais Kanonisko tiesību kodekss (turpmāk – KTK) 284. kanonā paredz, ka „klēra
locekļiem ir jānēsā piemērotu baznīcas tērpu saskaņā ar Bīskapu Konferencē
pieņemtajiem noteikumiem un saskaņā ar likumīgajām vietējām tradīcijām”.
Tātad pienākums
valkāt priestera apģērbu ir universāls, t.n., skar katru garīdznieku. Nav
jāaizmirst, ka pienākums pastāv tur, kur kādam citam ir tiesības. Mūsu
gadījumā: katram ticīgajam, piemēram, ir tiesības saņemt no Gana garīgo
palīdzību (sal. KTK, 213. kan.),
tāpēc garīdzniekam jebkurā vietā un laikā ir jābūt vizuāli atpazīstamam.
Sutanas nēsāšanas pienākums, protams, neattiecas uz ārkārtējām, no Baznīcas
neatkarīgām situācijām, tādām kā kristiešu vajāšanas, nelabvēlīgie aizliedzošie
likumi no valsts puses utt., kad šis priekšraksts var būt dispensēts vai vispār
atcelts.
Kanons nekādā
gadījumā nespiež visus priesterus ģērbties vienādi. Likumdevējs atzīst vietējās
garīdznieku ģērbšanās tradīcijas (kuras nav pretrunā ar dievišķo likumu vai nav
nosodītas kanoniskajās tiesībās), kā arī atstāj šo jautājumu Bīskapu
Konferences kompetencē – izlemt, kāds tērps būs vispiemērotākais apstākļiem un
vietai. Itālijas Bīskapu Konference 1983. gadā noteica, ka viņu priesteriem
publiski ir jābūt ģērbtiem sutanā vai kolārkreklā. Latvijas priesteri rīkojas
līdzīgi. Karstajās zemēs, piemēram, Āfrikā vai Āzijā, priesteri nekad nenēsā
melnas sutanas; viņu sutanas ir baltas, gluži kā pāvestam!
Lasītājas jautājuma
turpinājumā tiek minēti jezuīti. Pēc būtības Jēzus sadraudzības locekļu tērps
ir līdzīgs diecēzes priestera apģērbam, bet sutanas nēsāšana pasaulē viņiem ir
atkarīga no Ordeņa iekšējiem noteikumiem.
Sutanas vērtība
nepastāv tikai tanī, ka šī ārējā atšķirības zīme palīdz vieglāk atpazīt
garīdznieku, līdz ar to atvieglinot priestera kalpošanu. Dvēseļu gana tērpam ir
daudz dziļāka nozīme – tas sniedz publisko liecību par priestera identitāti un
par viņa piederību Dievam; sutana kļūst par vēstījumu, kuru priesteris pauž gan
vārdos, gan darbos, gan arī ar savu izskatu. Tādējādi baznīcas tērps atvieglina
cilvēku tuvošanos priestera kalpojumam šajā pasaulē. Mūsdienu sabiedrībā
novājinās jūtas pret sakrālo, tāpēc sutana var kalpot kā atgādinājums cilvēkam
par Dievu, par ticību, par garīgo dzīvi. Var teikt, ka atteikšanās no baznīcas
tērpa zināmā mērā padara nabadzīgāku priestera kalpojumu un visus viņa centienus.
Tāpēc pāvests mums arī rāda viscēlāko piemēru ne tikai ar saviem
pamudinājumiem, dzīves veidu, celebrēšanu, šoreiz – ar Ticības gada
pasludināšanu, bet arī ar savu nostāju un izskatu.
Pirms kāda laika
dzirdēju divu cienījamo profesoru sašutumu par kāda jauna priestera ierašanos
pasākumā kolārkreklā, bez sutanas. Viens viņiem iesaucās: „Nu ko tu gribi?!
Sekulārisma gars vai semināra vadības ‘nolaidība’!”
Plaši pazīstams ir latīņu izteikums monachum non faciat habitus (mūku neveido habits). Vai tomēr veido mūku? Daudzi garīgie tēvi apliecina habita nozīmi.
1. Habits ir cilvēka konsekrācijas publiska liecība (sal. 669. kan.).
2. Tas ir par nabadzības zīmi (sal. 669. kan.).
3. Tas garantē pilno un nepārtraukto gatavību kalpot.
4. Tas paliek par pastāvīgu aicinājumu uz sakrālo.
5. Tas atšķir no pārējiem.
6. Tas var pasargāt ne tikai no citiem, bet arī no sevis paša.
7. Tas vienmēr un visur palīdz neaizmirst, kas tu esi.
pr. M. Sivickis