Kanonisko tiesību kodekss: bēres

Ticīgajiem mirušajiem pienākas apbedīšana saskaņā ar tiesību priekšrakstiem (1176. kan. 1. §). Ar reliģiskām bērēm Baznīca saprot:

-          vispirms garīgi pavadīt mirušo cilvēku dvēseles, piesaucot pār tām Dieva žēlsirdību;

-          pagodināt aizgājēju miesas, kuras Kristības sakramentā ir kļuvušas par Svētā Gara svētnīcām (1176. kan. 2. §).

Bēru rits ietver trīs momentus:

a.       lūgšanas vigilija;

b.      procesija uz baznīcu Euharistijas svinēšanai;

c.       atvadīšanās un procesija uz kapiem (sk. Apbedīšanas rits, nr. 3.2).

Baznīca ļoti iesaka saglabāt dievbijīgo ieradumu apglabāt mirušo miesas; tomēr tā neaizliedz arī mirstīgo atlieku kremāciju, ja vien pēdējā netika izvēlēta kristīgajai mācībai pretēju motīvu dēļ (1176. kan. 3. §).

Katra ticīgā mirušā bēru ceremonijai ir jānotiek viņa paša draudzē (1177. kan. 1. §), t.i., atbilstoši dzīvesvietai, jo katrs katolis pieder tai draudzei, kuras teritorijā viņš mājo (sal. 102., 107. kan. 2. § un 518. kan.). Ar šo faktu saistās arī viena no prāvesta (sal. 519. kan.) sevišķajām funkcijām draudzē, proti, pavadīt pēdējā gaitā savas draudzes locekļus (530. kan. 5°). Un pat ja kāds cits (ne konkrētās draudzes prāvests) veiktu šo darbību, ziedojumam būtu jānonāk nelaiķa piederības draudzes kasē (531. kan.).

Katrs ticīgais bērēm var izvēlēties arī kādu citu baznīcu, saskaņojot šo jautājumu gan ar izvēlētās svētnīcas atbildīgo garīdznieku, gan ar mirušā prāvestu (sal. 107. kan. 2. § un 1177. kan. 2. §).

Var gadīties, ka cilvēks ir miris ārpus savas draudzes, kā arī bērēm netika izvēlēta nekāda cita baznīca. Tādā gadījumā bēres var organizēt tās draudzes dievnamā, kuras teritorijā nomira ticīgais, protams, ņemot vērā partikulāro tiesību noteikumus (1177. kan. 3. §).

Ja draudzei ir sava kapsēta, tad tur arī vajag apglabāt ticīgos, ja nav izvēlēta kāda cita vieta (1180. kan.). Ja draudzei nav savas kapsētas, tad var glabāt arī laicīgo kapu teritorijas daļā, kas paredzēta ticīgo vajadzībām (sal. 1240. kan.).

Bēru fakts ir jāreģistrē tam paredzētajā grāmatā saskaņā ar partikulāro priekšrakstu noteikumiem (sal. 1182. kan.).

Nāves gadījumā katehumēnus (tos, kuri vēl gatavojas kristībām) pielīdzina ticīgajiem (1183. kan. 1. §) un bēres rīko saskaņā ar minētajiem kanoniem. Vietas ordinārijs var atļaut apglabāt arī:

-          bērnus, kurus vecāki vēlējās nokristīt, bet nepaspēja (1183. kan. 2. §);

-          kristītos ne-katoļus, ja vien tie nav izrādījuši pretējo gribu un nav iespējas organizēt bēres ar viņu kalpotāja piedalīšanos (1183. kan. 3. §).

Ja pirms grēcinieka nāves nav pamanīta kāda nožēlas zīme, tad Baznīca neglabā:

1.      publiski zināmus apostātus (kas nolieguši ticību), herētiķus (kas nolieguši kādu ticības patiesību), shizmātiķus (kas nolieguši pāvesta primātu);

2.      tos, kuri ir izvēlējušies savas miesas kremēšanu kristīgajai ticībai pretēju iemeslu dēļ;

3.      citus publiskos grēciniekus, kurus nav iespējams apglabāt bez ieļaunojuma tautā (1184. kan. 1. §).

Šaubu gadījumā, t.i., analizējot drīkst vai nedrīkst apbedīt, bēru iespējamību nosaka vietas ordinārijs (1184. kan. 2. §).

Par tiem mirušajiem, kurus Baznīca neizvada, arī necelebrē sv. Misi (1185. kan.). Tomēr pēc kanonistu domām šis priekšraksts pilnībā neizslēdz iespēju celebrēt par tādiem cilvēkiem privātās sv. Mises, kā arī pēc laika, kad tautā vairs nebūs ieļaunojuma bīstamības, – pat publiskās.

Nav komentāru

Komentēt