Rezervētie pārkāpumi

Iepazīstoties ar kanoniska rakstura literatūru, kura (vismaz pagaidām!) ir pieejama Latvijas lasītājiem galvenokārt svešvalodās, interesenti sastopas ar izteicienu, kas varētu būt tulkots kā „rezervētie pārkāpumi”. Rodas daži jautājumi, uz kuriem arī centīšos atbildēt šajā nelielajā rakstā: piemēram, ko nozīmē „rezervētie”, kam tie ir rezervēti, kas tie par tādiem pārkāpumiem utt. Citiem atkal nav pieņemama terminoloģija „pārkāpums – sods”, kas vairāk raksturojot laicīgo sfēru.

Runājot ar Pāvesta Pāvila VI vārdiem, kurus pērnā gada Katoļu kalendārā plaši apskatīja priesteris Juris Zarāns (sk. Katoļu kalendārs 2012, 216.-221. lpp.), „Baznīcas dzīve bez juridiskās kārtības nevar pastāvēt” (sal. Allocutio Membris Pontificiae Commissionis Codici Iuris Canonici Ricognoscendo, 27.05.1977// AAS, 69 [1977], 418. lpp.). Čaklākie no studējošajiem kanonistiem ir apkopojuši dažus aplamus uzskatus par sodīšanas nepieņemamību Katoļu Baznīcā un ir centušies atbildēt uz tiem.

Sodīšana neesot savienojama ar Baznīcas garīgo dabu. Tomēr nav jāaizmirst, ka Baznīca ir gan neredzama, gan arī redzama realitāte, un sods par pārkāpumiem ir cieši saistīts ne tikai ar tās vēsturi, bet arī ar tās dabu. To atgādina, piemēram, arī Pāvests Pāvils VI iepriekš citētajā dokumentā.

Sodīšana esot pretrunā ar Baznīcas pastorālo misiju, t.i., ja sākt sodīt cilvēkus ar vāju ticību, tad tie vispār novirzīšoties no Baznīcas, pat pazaudēšot ticību. Taču mums ir jāsaprot, ka, pirmkārt, Baznīcā nekad nevienu nesoda un nepielieto sankcijas, lai kādu pazemotu, apvainotu, nonicinātu; katra soda mērķis ir rūpēties par kārtību Baznīcā un pāri visam – par dvēseļu pestīšanu, ko Kanonisko tiesību kodeksa (turpmāk – KTK) pēdējā kanonā Likumdevējs sauc par visaugstāko likumu (sal. KTK, 1752. kan.). Otrkārt, Baznīcas pastorālais raksturs nekad neatceļ taisnīguma principu – dot katram savu –, ko arī regulē kanoniskās tiesības, vajadzības gadījumā pielietojot dažādas sankcijas.

Sodīšana Baznīcā esot nevietā, to vajadzētu aizvietot ar ko citu. Ir jāatgādina, ka sods Baznīcā tiek pielietots kā pēdējais līdzeklis (extrema ratio), pirms kura likumu pārkāpēji tiek brīdināti, uzrunāti utt. „mierīgā” veidā.

Sodīšana neesot pieņemama no reliģiskās brīvības viedokļa, jo katrs cilvēks ir brīvs, viņam ir tiesības uz reliģisko brīvību (sk. Vatikāna II koncils, Deklarācija Dignitatis humanae, 7.12.1965// AAS, 58 [1966], 929.-946. lpp.), kāpēc tad kādam indivīdam vajadzētu pakļauties Baznīcas likumiem un noteikumiem, vēl vairāk – pat tikt sodītam to neievērošanas rezultātā? Atbilde uz šīm šaubām ir ļoti vienkārša: cilvēks ir brīvs izvēlēties savu dzīves ceļu, arī reliģijas ziņā, taču pēc kristībām viņš kļūst par Dieva bērnu un Baznīcas locekli, tāpēc šādai personai ir jādzīvo saskaņā ar Baznīcā pieņemto kārtību. Būtu dīvaini, ja kāds iepazītos ar informāciju par kādu valsti, piemēram, par Itāliju, uzzinātu, ka tās oficiālā valoda ir itāliešu valoda, ka tur pastāv zināmi likumi un tradīcijas, bet tad ierastos Romā, iestātos kādā universitātē un atteiktos runāt itāliski, cenšoties ieviest savu valodu, kārtību, likumus, tradīcijas, vai ne? Vai arī ja kāds jaunietis interesētos par kādu klosteri vai par garīgo semināru, iestātos tanī un censtos pārveidot regulu un visu iestādes iekšējo dzīvi pēc saviem uzskatiem, ambīcijām, gaumēm… Tāpat arī ir ļoti dīvaini, ja kāds vīrietis pēc garīgā semināra beigšanas, informēts par visām priestera dzīves grūtībām un pienākumiem, apsolot paklausību Baznīcas vadībai un uzņemoties dzīvi celibātā, pēc priestera svētību pieņemšanas sāk „karot” par celibāta atcelšanu un garīgās vadības demisiju. Tātad cilvēks ir brīvs savā izvēlē, taču pēc savas dzīves veida izvēlēšanās viņam ir jāievēro visus noteikumus un normas un ir jābūt godīgam un vīrišķīgam vajadzības gadījumā pieņemt arī uzlikto sodu ne tāpēc, lai kurnētu un dusmotos uz visu pasauli, bet gan lai pārdomātu savu dzīvi un rīcību, pieaugtu pazemībā un gudrībā, pēc iespējas ātrāk atgriežoties uz sava aicinājuma un pienākumu pildīšanas ceļa.

Visbeidzot daži gudrinieki uzskata, ka sodīšana Baznīcā esot absolūti bezjēdzīga – tai taču nav ne policijas, ne cietumu, ne kādu citu „spēcīgu” līdzekļu… Taču nekur nav teikts, ka fiziskie sodi būtu efektīvāki par garīgajiem. Nereti atstādināšana no amata, pazeminājums, sakramentu pieņemšanas aizliegums u.c. nes daudz efektīvākus augļus personas labošanās un atgriešanās jomā.

Baznīcai ir tiesības uzlikt sodu par kādu pārkāpumu un arī atbrīvot no tā. Īpašā veidā šī vara bija dota Apustulim Pēterim un viņa pēctečiem (sk. Mt 16, 19; 18, 18). Juridiski visi pārkāpumi Baznīcā ir grēki.

Kad kāds grēks ielaužas mūsu dzīvē, saraujot mūsu attiecības ar Dievu un ar Baznīcu, mēs, izpildot visus piecus obligātos noteikumus, dodamies uz grēkusūdzi un parasti uzreiz saņemam absolūciju jeb grēku piedošanu. No bērnības zinām, ka grēkusūdze būs derīga tikai tad, ja penitents ievēros visus noteikumus.

Pirmām kārtām, vajag izmeklēt savu sirdsapziņu. Šis etaps ir ļoti svarīgs, jo tas palīdz labi sagatavoties grēkusūdzei, runāt tajā pēc būtības, neizplūstot nevajadzīgajās detaļās vai vienkārši pļāpāšanā, apdomāt šī sakramenta būtību. Ir jāatceras, ka grēkusūdze ir sakraments, kurā cilvēks samierinās ar Dievu un izlīgst ar Baznīcu (sk., piem., Katoliskās Baznīcas katehisms, 1424 vai KTK, 960. kan.), nevis aprunā savus kaimiņus vai pat stukačo. Pēc aizrādījumu saņemšanas no biktstēva puses daži mēģina aizbildināties, ka jūtot vajadzību pieņemt šo sakramentu, bet īsti nezinot, ko teikt. Ja penitents labi izmeklēs savu sirdsapziņu desmit Dieva, piecu Baznīcas, divu mīlestības baušļu, septiņu galveno grēku, nepaveikto žēlsirdības darbu utt. gaismā, vienmēr atradīsies matērija grēkusūdzei, un būs ko teikt un nožēlot.

Otrkārt, skaidri apzinoties savus grēkus, tie ir jānožēlo. Nožēla ir gribas akts, tāpēc ne vienmēr tā saistās ar penitenta asarām. Savus pārkāpumus mēs nožēlojam ne baiļu dēļ, bet aiz mīlestības uz Dievu. Treškārt, stingri ir jāapņemas laboties, t.i., līdzīgus pārkāpumus, ko esam konstatējuši savā dzīvē pēc pēdējās grēkusūdzes, nekad vairs neatkārtot. Ceturtkārt, esam aicināti izsūdzēt savus grēkus caur likumīgu priesteri, neko neslēpjot. Piektkārt, ir jāizpilda uzlikto gandarījumu.

Taču ne vienmēr penitents saņems absolūciju uzreiz, pat ja perfekti tiks ievēroti visi pieci iepriekš minētie nosacījumi. Dažreiz ir tādi smagi gadījumi, kad penitentam ir jāuzgaida. Tieši šajā kontekstā parādās jēdziens „rezervētie pārkāpumi”. Kad penitents atzīstas vismaz vienā no tiem, katra biktstēva pienākums ir paskaidrot, ka absolūcija tiks dota tikai tad, kad pēc šī gadījuma anonīmas un konfidenciālas paziņošanas Apustuliskajam Krēslam tiks saņemta attiecīga atļauja. Šī procedūra ir slepena, penitenta identitāte nekad un nekādos apstākļos netiek atklāta, taču grēku nožēlotājam ir jābūt saprotošam un pacietīgam.

Un visbeidzot, kādi tad ir šie rezervētie pārkāpumi?

1. Vissvētākā Sakramenta (konsekrēto maizes un vīna) profanācija. Kas profanē konsekrētās maizi un vīnu, vai tās aiznes vai patur svētzadzīgā nolūkā, tas tiek sodīts ar ekskomuniku latae sententiae (t.i., līdz ar pašu pārkāpumu, bez nekāda tiesas procesa; turpmāk – l.s.), kas ir rezervēta Apustuliskajam Krēslam; bez tam klēra loceklis var būt sodīts ar citu sodu, neizslēdzot izslēgšanu no priesteru kārtas (sal. KTK, 1367. kan.; Jānis Pāvils II, Apustuliskā Vēstule motu proprio formā Sacramentorum sanctitatis tutela [turpmāk – SST], 30.04.2001// AAS, 93 [2001], 737.-739. lpp.; Atti di Giovanni Paolo II, Normae substantiales et processuales promulgate col m.p. SST [30.04.2001] e successive modifiche [7.11.2002-14.02.2003]// Ius Ecclesiae, 16 [2004], 313.-321. lpp. [turpmāk – Normae]; sk. SST Normae, 2. art., 1. §, nr. 1).

2. Ja kāds rīcības nespējīgs mēģina (attentat) celebrēt Euharistiju. Tiek sodīts ar interdiktu l.s., vai, ja klēra loceklis, ar suspensu, tas, kas, nebūdams iecelts priesteru kārtā, mēģina (attentat) veikt Euharistiskā upura liturģisko darbību (sal. KTK, 1378. kan., 2. §, nr. 1). Saskaņā ar SST Normae, 2. art., 1. §, nr. 2, šis pārkāpums tiek rezervēts Apustuliskajam Krēslam.

3. Ja kāds simulē Euharistijas celebrēšanu, tas tiek sodīts ar taisnīgu sodu (sal. KTK, 1379. kan.). Absolūcija no šī pārkāpuma tiek rezervēta Apustuliskajam Krēslam (sk. SST Normae, 2. art., 1. §, nr. 2).

4. Ja kāds koncelebrē ar nekatoļiem, kuri turklāt nav priesteri (t.i., ar tādu ekleziālo kopienu pārstāvi, kurām nav ne apustuliskās sukcesijas, nedz priesteru ordinācijas sakramenta cienīguma), tas padara Apustuliskajam Krēslam rezervēto pārkāpumu (SST Normae, 2. art., 1. §, nr. 3). KTK 908. kanons nosaka: „Katoļu priesteriem ir aizliegts koncelebrēt Euharistiju ar Baznīcu vai ekleziālo kopienu priesteriem vai kalpotājiem (ministri), kuriem nav pilnīgas vienotības (communio) ar Katoļu Baznīcu”. Turklāt KTK 1365. kanons piebilst: „Vainīgais aizliegtajā communicatio in sacris [komunicēšanā svētajās lietās; mūsu gadījumā – Euharistiskā koncelebrēšanā] tiek sodīts ar taisnīgu sodu”.

5. Apustuliskajam Krēslam tiek rezervēts arī pārkāpums, ja kāds konsekrē tikai maizi vai tikai vīnu sv. Mises laikā, vai pat abas divas matērijas ārpus sv. Mises ar svētzadzīgo mērķi. Vainīgais tiek sodīts atbilstoši nozieguma smagumam, neizslēdzot atbrīvošanu (demissio) vai pat priestera kārtas atņemšanu (depositio), jo arī šis pārkāpums ir ļoti smags (SST Normae, 2. art., 2. §). KTK 927. kanons brīdina: „Nekādā gadījumā, arī ārkārtējās steidzīgās nepieciešamības gadījumā, nedrīkst konsekrēt vienu matēriju bez otras, vai arī vienu un otru ārpus Euharistijas celebrēšanas”.

6. Ja kāds klēra loceklis pārkāp sesto Dieva bausli ar nepilngadīgo (līdz 18 gadu vecumam), tad pārkāpējs tiek sodīts atbilstoši nozieguma smagumam, neizslēdzot demisiju vai depozīciju (SST Normae, 4. art.; sal. KTK, 1395. kan., 2. §).

7. Ja priesteris dod absolūciju līdzdalībniekam grēkā pret sesto Dieva bausli (SST Normae, 3. art., nr. 1). Šis princips attiecas arī uz situāciju, ja kāds vīrietis, nebūdams priesteris, būtu pārkāpis sesto Dieva bausli ar kādu personu, bet pēc savas ordinācijas būtu uzklausījis šīs personas grēkusūdzi un devis absolūciju tieši par šo viņu kopīgo grēku. Priesteris, kurš rīkojas pretēji 977. kanonā teiktajam, tiek sodīts ar ekskomuniku l.s., kas ir rezervēta Apustuliskajam Krēslam (sal. KTK, 1378. kan., 1. §). KTK 977. kanons skan: „Absolūcija līdzdalībniekam grēkā pret sesto Dieva bausli ir nederīga, izņemot nāves briesmās”.

8. Ja kāds priesteris grēkusūdzē vai grēkusūdzes kontekstā pamudina penitentu uz grēku pret sesto Dieva bausli, arī šis pārkāpums atkarībā no nozieguma smaguma tiek sodīts ļoti bargi un ir rezervēts Apustuliskajam Krēslam (SST Normae, 3. art., nr. 2; KTK, 1387. kan.).

9. Biktstēvs, kas tiešā veidā (directe) lauž sakramentālo zīmogu, tiek sodīts ar ekskomuniku l.s., rezervēto Apustuliskajam Krēslam (SST Normae, 3. art., nr. 3; KTK, 1388. kan., 1. §).

10. Kaut gan saskaņā ar KTK 1388. kanona 1. §, ja biktstēvs lauž sakramentālo zīmogu netiešā veidā, viņš tiek sodīts proporcionāli sava pārkāpuma smagumam (ne tik bargi kā gadījumā ar grēkusūdzes zīmoga tiešo laušanu), tomēr arī šis pārkāpums, saskaņā ar šodien svētīgā Pāvesta Jāņa Pāvila II 2003. gada 7. februāra labojumiem un papildinājumiem SST tekstam, tiek rezervēts Apustuliskajam Krēslam (SST Normae, 3. art., nr. 3).

11. Pārkāpumi, kas saistās ar grēkusūdzes satura ierakstīšanu ar visāda veida iekārtām un translāciju, tiek rezervēta Apustuliskajam Krēslam (SST Normae, 3. art., nr. 4).

12. Gan tie, kas mēģinās (attentat) ordinēt kādu sievieti, gan arī pati sieviete, kas mēģinātu (attentat) saņemt ordināciju, tiek sodīti ar ekskomuniku l.s., rezervētu Apustuliskajam Krēslam (sk. Ticības mācības Kongregācija, Vispārējais Dekrēts De delicto attentatae sacrae ordinationis mulieris// L’Osservatore Romano, 30.05.2008; sal. AAS, 100 [2008], 403. lpp.).

13. Kas lieto fizisko varu pret Romas Pontifiku, tas tiek sodīts ar ekskomuniku l.s., rezervēto Apustuliskajam Krēslam. Ja vainīgais ir klēra loceklis, tad minētajam sodam, saskaņā ar smaguma pakāpi, var pievienot citu sodu, neizslēdzot demisiju no garīdznieku kārtas (sal. KTK, 1370. kan., 1. §).

14. Bīskaps, kas bez pontifikālā rīkojuma kādu konsekrē par bīskapu, un tas, kurš saņem šo konsekrāciju, abi divi tiek sodīti ar ekskomuniku l.s., kas ir rezervēta Apustuliskajam Krēslam (KTK, 1382. kan.).

Novēlu visiem Katoļu kalendāra lasītājiem dzīvot godīgi un atbildīgi, saskaņā ar Dieva baušļiem un pēc Baznīcas likumiem, lai nesarežģītu ne savu, ne dvēseļu ganu, ne kopienas dzīvi!

Nav komentāru

Komentēt