Kanonisko tiesību kodekss: draudze

Pat ikdienas dzīvē mēs bieži lietojam tādus terminus, kā „draudze”, „baznīca”, „kapsēta”, „kapela”, „prāvests”, „laji”, „ticīgo apvienība”, „pienākumi un tiesības” u.c. Sekojošajās rindās ielūkosimies šo terminu nozīmēs saskaņā ar attiecīgiem kanoniem Kanonisko tiesību kodeksā.

Draudze[i] ir noteikta ticīgo kopiena, kura tiek veidota pastāvīgi kādas partikulāras Baznīcas ietvaros, un rūpes par kuru tiek uzticētas, zem diecēzes bīskapa vadības, tās ganam – prāvestam (sal. KTK, 515. kan., 1. §)[ii]. Tātad draudzes būtiskie elementi ir ticīgo kopiena un savs gans; integrālie elementi – sava teritorija (sal. KTK, 518. kan.; kaut varētu pastāvēt arī citi kritēriji draudzes veidošanai, tomēr šis ir pamatkritērijs) un sava baznīca, kurā ticīgie regulāri pulcējas uz Dieva Vārda klausīšanos, Euharistijas svinēšanu utt. Bīskaps ir partikulārās Baznīcas gans, tāpēc tikai viņš var dibināt, likvidēt vai pārveidot draudzes, uzklausot priesteru Padomi (sal. KTK, 515. kan., 2. §). Ja draudze ir dibināta likumīgi, tā, saskaņā ar pašām tiesībām, kļūst par juridisko personu (turpat, 3. §).

Sakrālās vietas[iii] tiek paredzētas dievišķajam kultam vai ticīgo apglabāšanai; šīs vietas konsekrē vai iesvētī (dedicare vai benedire) diecēzes bīskaps vai viņa deliģēts priesteris. Par iesvētīšanas faktu izdod dokumentu divos eksemplāros – viens glabājas diecēzes kūrijā, otrs – draudzes arhīvā (ja šāda dokumenta nav, tad pietiek ar viena uzticama liecinieka apstiprinājumu). Sakrālās vietas ir domātas, lai praktizētu un atbalstītu kultu, žēlsirdību, reliģiju; neatbilstošas aktivitātes tajās ir aizliegtas; Ordinārijs gan var atļaut izmantot šīs vietas citos nolūkos, bet ja tie nav pretrunā ar šo vietu sakralitāti. Smagas darbības, kas profanē svētumu un ieļauno ticīgos, apgānī švētās vietas (apgānīšanu novērš ar gandarīšanas rituālu saskaņā ar liturģiskajām grāmatām). Ja šo vietu lielākā daļa tiek izdemolēta vai tās ar Ordinārija dekrētu tiek paredzētas profānai izmantošanai, tad sakrālās vietas zaudē konsekrāciju vai iesvētīšanu. Sakrālajās vietās Baznīcas autoritāte brīvi pauž savu varu vai tiesības (sk. KTK, 1205.-1213. kan.).

Baznīca[iv] ir sakrāla celtne (kas ir paredzēta dievišķajam kultam), kurā ticīgajiem ir tiesības ienākt, lai praktizētu sevišķi publisko kultu [publiskā veidā godināt Dievu]. Var būt katedrāles (diecēzes centrālā baznīca, piem., mūsu Rēzeknes – Aglonas diecēzē tā ir Jēzus Sirds katedrāle Rēzeknē), draudzes baznīcas (kā, piem., Andrupenē), rektorāta, abatijas u.c. baznīcas. Baznīcu drīkst celt tikai ar diecēzes Ordinārija rakstisko atļauju, turklāt viņam ir jākonsultējas ar priesteru Padomi. Būvējot un restaurējot, ir jāievēro liturģiskās normas. Ieeja baznīcā ir brīva un bezmaksas. Ja baznīcu nekādā gadījumā vairs nevar lietot dievišķajam kultam, nedz ir iespējams to restaurēt, diecēzes bīskaps var atdot to profānām vajadzībām. (sk. KTK, 1214.-1222. kan.; 1223.-1229. kan. regulē jautājumu par kapelām – vietām, kas ar Ordinārija atļauju ir veltītas dievišķajam kultam kādas kopienas vai ticīgo grupas vajadzībām[v]).

Kapsētām[vi] ir jābūt tur, kur tas ir iespējams: katrai draudzei ir jābūt savai kapsētai (vismaz ir jābūt atsevišķai vietai laicīgajās apglabājumu vietās, kas būtu reservēta ticīgo apbedīšanai). Ja nav iespējams iekārtot šādas vietas, tad tiek svētīti atsevišķi kapi. Kapsētai ir jābūt nosvētītai.

Prāvests[vii] ir viņam uzticētās draudzes gans; to viņš aprūpē pastorāli zem diecēzes bīskapa autoritātes: māca, svētdara un vada, sadarbojoties (saskaņā ar tiesību normām) arī ar citiem priesteriem, diakoniem un lajiem (sal. KTK, 519. kan.). Prāvesti rūpējas par vienotību pašā draudzē, ar bīskapu un ar pārējiem priesteriem[viii] utt. Par prāvestu var derīgi iecelt tikai priesteri, kurš izceļas ar veselīgu doktrīnu un godīgu dzīvi, kas ir dedzīgs dvēseļu aprūpē un citos tikumos, kā arī atbilst universālo un partikulāro tiesību kritērijiem (sal. KTK, 521. kan., 1.-2. §§). Prāvesta amatam piemīt zināma stabilitāte, tomēr to var nozīmēt ne tikai uz nenoteiktu laiku, bet arī uz noteiktu. Prāvestus brīvi nominē bīskaps. Parasti katrai draudzei ir tikai viens gans. Pastorālajā jomā prāvests

– māca: sprediķos un katehēzēs; bērnu un jauniešu katoļu apmācībā; ieviešot Evaņģēlija garu (arī sociālajā sfērā);

– svētdara: rūpējoties, lai Euharistija būtu draudzes dzīvinošais centrs; administrējot sakramentus (īpaši Euharistiju un gandarīšanu jeb grēkusūdzi); sekmējot individuālo un ģimeņu lūgšanu;

– vada: pazīstot ticīgos (arī caur ģimeņu apmeklēšanu); piedaloties katra un visu draudzes locekļu rūpēs; gudri labojot kļūdas, aprūpējot slimos, sekmējot kristīgo dzīves veidu ģimenēs (sk. KTK, 527.-529. kan.).

Prāvesta funkcijas: kristīt; iestiprināt tos, kuri ir tuvu nāvei; piešķirt Viatiku, slimnieku sakramentu, kā arī dot apustulisko svētību; asistēt laulībās un dod svētību; vadīt bēres; svētīt kristību avotu Lieldienu laikā, vadīt procesijas, dot svinīgu svētību ārpus baznīcas; celebrēt svinīgas Sv. Mises svētdienās un svētku dienās (sal. KTK, 530. kan.).

Prāvesta pienākumi: rezidēt nozīmētajā draudzē (ārpus draudzes var atrasties ne vairāk par mēnesi, ikgadējā atvaļinājuma laikā); katru svētdienu un obligātajos svētkos vienu Sv. Misi celebrēt par viņam uzticēto tautu; rūpēties par draudzes grāmatu akurātu aizpildīšanu un rūpīgu glabāšanu; izveidot savu zīmogu; izveidot kartotēku vai arhīvu draudzes grāmatām, bīskapa vēstulēm un citiem dokumentiem; izveidot revīzijas komisiju un Padomi (sal. KTK, 533.-536. kan.). Prāvestam arī labi ir jāorientējas kanoniskajās tiesībās, lai nepieļautu kļūdas sevišķi sakramentu administrēšanā. Viss priestera darbs prasa labu sagatavošanās no garīdznieka puses, taču prakse rāda, ka vissāpīgākie ir daži laulību un grēkusūdzes gadījumi (pielikumos C un D pievērsīsim uzmanību dažiem aspektiem).

Prāvesta amata izbeigšanās: aizkavēts; pārcelts; atcelts; sasniedzot 75 gadu vecumu, raksta atlūgumu bīskapam, kurš arī lemj: atbrīvot prāvestu vai ne (sk. KTK, 538. kan.). Ja prāvesta sēdeklis ir vakants vai aizkavēts, tiek iecelts draudzes administrators, kuram ir visi prāvesta pienākumi un tiesības (KTK, 539. kan.). Prāvestam var palīdzēt vikārs[ix].

Visu ticīgo pienākumi un tiesības[x]: visiem kristītajiem pienākas patiesa vienādība cieņā un rīcībā, darbojoties Kristus Miesas celšanā atbilstoši savam stāvoklim un uzdevumiem; visiem ticīgajiem ir pienākums saglabāt vienotību ar Baznīcu, pildot pienākumus gan vispārējās, gan vietējās Baznīcas priekšā; pienākums atbilstoši savam stāvoklim veltīt visus spēkus svētam dzīves veidam, Baznīcas augšanai un svētdarīšanai; visiem ir tiesības un pienākums iesaistīties misijās; pienākums būt paklausīgiem garīgajiem ganiem, ziņot tiem par nepieciešamībām (īpaši garīgajā dzīvē), kā arī izteikt tiem savu viedokli par visu, kas attiecas uz Baznīcas labumu; katram ticīgajam ir tiesības saņemt garīgos labumus no ganiem, īpaši Dieva Vārdu un Sakramentus; ticīgie ir tiesīgi godināt Dievu saskaņā ar savu ritu; ticīgie ir brīvi veidot un vadīt asociācijas; pienākums un tiesības iesasitīties apustulātā saskaņā ar savu stāvokli un pienākumiem; ir tiesības uz kristīgo audzināšanu; kādas matērijas eksperti var brīvi paust savu viedokli (domas), respektējot Baznīcas maģistēriju; katrs ir brīvs izvēlēties savu dzīves veidu; katram ir tiesības saglabāt savu labo slavu un intimitāti; tiesības likumīgi aizstāvēties, saņemt kompetento autoritāšu palīdzību, tikt sodītiem pēc likuma; pienākums atbalstīt Baznīcas nepieciešamības un ievērot sociālo taisnīgumu; pienākums veicināt kopējo labumu un ievērot citu tiesības (sal. KTK, 208.-223. kan.).

Laju tiesības un pienākumi[xi]: lajus skar visi augstāk minētie ticīgo pienākumi un tiesības, kā arī tiesības un pienākums iesaistīties misijās un apustulātā, dodoties pildīt savus laicīgos pienākumus atbilstoši Evaņģēlija garam; laulātie tiek aicināti veidot Dieva tautu (radīt bērnus), tiem ir tiesības un smags pienākums audzināt bērnus; baudīt brīvību valsts un hierarhijas priekšā, tomēr saskaņā ar Evaņģēlija garu un Baznīcas maģistēriju; līdzdarboties ar ganiem (pildīt uzticētos pienākumus un palīdzēt); attiecībā uz reliģiozo kultūru un sacrālajām zinātnēm, lajiem ir jādzīvo saskaņā ar kristiešu mācību, tā ir jāsludina un jāaizstāv, kā arī ir jāpiedalās apustulātā; vīrieši, saskaņā ar bīskapu konferences lēmumu, var pildīt lektoru, akolītu, komentētāju u.c. pienākumus; pienākums saņemt atbilstošu savam stāvoklim formāciju doktrīnā, morālē, apustulātā, liturģijā un pedagoģijā; ir tiesības saņemt adekvātu atalgojumu (sal. KTK, 224.-231. kan.).

Tomēr visi kristieši ir aicināti sadarboties individuāli un kolektīvi ar visām Baznīcas institūcijām, lai atdotu godu Dievam, nestu labumu Baznīcai (līdz ar to arī sabiedrībai) un tās locekļiem, vienmēr rūpējoties par katra cilvēka dvēseles pestīšanu (salus animarum), kas arī ir visas Baznīcas likumdošanas visaugstākais likums (sal. KTK, 1752. kan.).

Nav komentāru

Komentēt