Vissvētākās Euharistijas vispārējie pieņemšanas nosacījumi

pr. Maksims Vlasovs / izvilkums no bakalaura darba / Rīga 2020/ RTI

Latviešu valodā tulkotie Baznīcas dokumenti Vatikāna mājaslapā

Jaunumi Baznīcas Kanonisko likumu kodeksā

Avots: http://fdcmarcianum.it/

Mūžīgo mieru dod viņam Kungs

MŪŽĪGO MIERU DOD VIŅAM, KUNGS,
UN MŪŽĪGĀ GAISMA LAI ATSPĪD VIŅAM!

Kanonistu aizbildnis – svētais Raimonds no Penafortas

Svētais Raimonds, priesteris, ir dzimis starp 1175. un 1180. gadu netālu no Barselonas (Spānijā). Viņš nāk no dižciltīgās Penafortu dzimtas. Mācījās vietējās katedrāles skolā, tad 1210. gadā devās uz Boloņu, kur universitātē izcili apguva Baznīcas un romiešu tiesības. Kopš 1216. gada jau kā doktors sāka pasniegt šai pašā universitātē un izdeva savu pirmo monumentālo darbu Summa Iuris – palīglīdzekli studējošiem tiesības.

1218. gadā Barsdonas bīskaps Berengarijs IV, dibinot savā diecēzē klēra sagatavošanas augstskolu, ielūdza Raimondu kā vienu no pasniedzējiem. Vienlaikus 1220. gadā svētais Dominiks uz šo iestādi atsūtīja dominikāņus, ar kuriem topošais svētais ātri iepazinās un jau 1222. gadā pats kļuva par šī ordeņa locekli.

1230. gadā pāvests Gregors IX ielūdza svēto Raimondu uz Romu un nozīmēja par savu biktstēvu un ziedojumu vācēju. Raimonds bija izcils Svētā Tēva padomnieks. Viņš satikās arī ar daudzām tā laika Baznīcas slavenībām, sekmīgi kārtoja daudzas lietas, tomēr viņa lielākais ieguldījums ir Baznīcas tiesību sakārtošana. Gadsimtu gaitā pāvesti un koncili izdeva ļoti daudzus dokumentus, risinot dažādus jautājumus. Šo risinājumu un normu bija tika daudz, ka pat viszinošākajiem cilvēkiem bija ļoti problemātiski orientēties šai dokumentu klāstā. 1234. gadā pāvests Gregors IX ar bullu Rex Pacificus promulģēja kā saistošu visai Baznīcai svētā Raimonda kanonisko tiesību apkopojumu Decretales Gregorii IX (Liber Extra), saskaņā ar kuru Kristus mistiskā Miesa dzīvoja līdz pat pirmā Kanonisko tiesību kodeksa promulģēšanai 1918. gadā. Par nopelniem šī fundamentālā darba tapšanā pāvests gribēja iecelt Raimondu par Taragonas arhibīskapu, bet ģēnijs atteicās.

1236. gadā svētais atgriezās uz Spāniju, kur 1238. gadā tika ievēlēts par sava ordeņa ģenerāli. Šo kalpojumu svētais Raimonds pildīja ļoti cītīgi un dedzīgi; būdams jurists, viņš sagatavoja konstitūciju utt. Tomēr pēc diviem gadiem viņš atteicās no tik augsta amata un vairāk pievērsās garīgajai dzīvei un apustulātam. Sarakstīja darbus Summa Pastoralis, Tractatum de Matrimonio utt. Pildīja Aragonas karaļa Jēkaba I un citu augstmaņu biktstēva un padomnieka pienākumus.

Būdams ļoti aktīvs un askētisks, svētais Raimonds nodzīvoja vairāk nekā 95 gadus. Viņš nomira Barselonā 1275. gada 6. janvārī. Viņa bērēs piedalījās pats karalis ar galminiekiem.

Pāvests Pāvils III beatificēja Raimondu Romā 1542. gadā, bet pāvests Klements VIII viņu kanonizēja 1601. gada 29. aprīlī.

7. janvāris ir svētā Raimonda no Penafortas, priestera, kanonistu un juristu aizbildņa, liturģiskās piemiņas diena.

Sveicu visus Starpdiecēžu un Metropolijas tribunālu darbiniekus un novēlu svētā Raimonda aizbildniecību un gudrību kalpošanā Dievam un Viņa Baznīcai!

Foto: wikipedia

Baznīca un Valsts: līdzības un atšķirības

I. Līdzības

1) tās ir sabiedrības, proti, daudzu personu morālas un pastāvīgas apvienības, katra no kurām savas leģitīmas autoritātes vadībā mērķē sasniegt savu mērķi ar attiecīgiem līdzekļiem;

2) tās ir nepieciešamas sabiedrības, proti, šo divu sabiedrību dibināšana un piederība tām nav atkarīga no locekļu brīvas gribas;

3) tās ir juridiskas sabiedrības, proti, juridiskas normas regulē attiecības starp locekļiem;

4) tās ir juridiski perfektas sabiedrības, proti, katrai savā ziņā ir augstāks mērķis un visi nepieciešamie līdzekļi tā sasniegšanai.

II. Atšķirības

1) Izcelsme:

- Valstij – dabiskās dievišķās tiesības;

- Baznīcai – pozitīvās dievišķās tiesības.

2) Dibināšana:

- Valstij – nav absolūti noteikta; pārvaldes formas brīvi nosaka cilvēki.

Daudzveidīga sabiedrība; pakļauta izmaiņām.

- Baznīcai – pats Dievs ir noteicis tās formu un varas organizēšanu.

Baznīca ir vispārēja, nemainīga, nevienlīdzīga sabiedrība.

3) Mērķis:

- Valstij – pilsoņu dabiskais un laicīgais labums: materiālā sfēra.

Valsts mērķis ir atšķirīgs no indivīda mērķa kvalitātes un kvantitātes ziņā.

- Baznīcai – cilvēku garīgais un pārdabiskais labums: Kristus misijas turpināšana.

Baznīcas mērķis saskan ar indivīda mērķi: dvēseles pestīšana.

4) Daba:

- Valsts ir pasaulīga sabiedrība.

Vai griezties Baznīcas tiesā?

Cilvēku attiecību un savstarpējās sadarbības tēma ir ļoti plaša, sarežģīta, bet vienlaikus ārkārtīgi svarīga. Šī tematika aktualizējas arī tad, kad jaunietis un jauniete vēlas dibināt ģimeni – uz mūžiem salaulāties Baznīcā. Ņemot vērā šo attiecību specifiku, Kristus mistiskā Miesa atbalsta laulības institūtu visās tā pastāvēšanas fāzēs:

a. vispārējā sagatavošana: sprediķi, katehēzes, nodarbības, lekcijas utt. draudzēs, nometnēs, kopienās, individuālās tikšanās reizēs;

b. pāra sagatavošana laulībām: tikšanās ar katehētiem, saderināto kursi, pārrunas ar priesteri (katehizācija, ģimenes teoloģija un psiholoģija, dabiskā ģimenes plānošana, pirmslaulību anketa, dokumentu sakārtošana utt.);

c. auglīga laulību ceremonija: piederības savai draudzei nozīme, sakramenta nozīme, brīva, aktīva un apzināta līdzdalība ar tīru sirdi, mīlestības apliecināšana, neatsaucamais zvērests, Dieva svētība utt.; tikai otrajā plānā – romantika, mūzika, ziedi, viesi, dāvanas, filmēšanās un citas tradīcijas;

d. permanentais pastorālais darbs ar laulātajiem/ģimenēm: piederība savai draudzei, ik svētdienas sv. Mise ar grēkusūdzi un sv. Komūniju, kopīgās lūgšanas mājās, tikšanās ar priesteri (t.s., arī pastorālās vizītes), kopīgā gatavošanās un iesaistīšanās bērnu kristībās, I sv. Komūnijā, iestiprināšanā, kopīgās rūpes par vecāko paaudzi (slimnieku sakraments utt.), laulāto tikšanās, lūgšanu grupiņas, dažādas kustības, kursi, rekolekcijas utt.

Visi labi saprotam, ka nemitīga formācija ir svarīga arī pēc sakramentu pieņemšanas, tomēr dažreiz gadās, ka, ievērojot it visu, pāris tomēr var nonākt grūtībās, pat zināmā krīzē. Problēmu priekšā ticīgie dara visu, lai viņus nepiemeklētu visļaunākais. Paviršība garīgajā dzīvē noved līdz tam, ka cilvēks pārāk ātri un viegli padodas pārbaudījumu spiedienam un rezultātā zaudē savas attiecības, ģimeni, nereti pat pats sevi, traumē savus bērnus un pārējos piederīgos, izvirza nepamatotas pretenzijas un prasības Baznīcai.

Kāds no mūsdienu ģimenes krīzes algoritmiem: laulības Baznīcā → relatīvi mierīga kopīgā dzīve (nereti bez Dieva, bez lūgšanas utt.) → kāda problēma → nespēja vai pat nevēlēšanās to risināt pašiem (lepnums, aizvainojums, kompetences trūkums, dialoga nepraktizēšana utt.) → viena puse izdzen otru vai pati aiziet prom → šķiršanās Valsts priekšā (nav ko dalīt → pie notāra; nevar vienoties → tiesā) → laicīgās institūcijas spriedums stāja spēkā, bet sirdsapziņa nav mierīga: taču esam laulāti Dieva priekšā! → paiet laiks → kaut kur uzzina par Baznīcas tiesas eksistenci, sazinās ar to: ko darīt, lai anulētu laulību, lai atbrīvotos no šīs nastas → iesāk kaut ko kārtot → savu uzskatu un ambīciju gūstā pārstāj sadarboties ar tribunālu vai uzskata, ka prasības ir nepanesami neadekvātas → rezultāts = 0 gan sirdsapziņā, gan ģimenē, gan arī sabiedrībā, ieskaitot reliģisko praksi Baznīcā → visi ir vainīgi, jo neviens šos nabagos nesaprotot utt.

Risināt šo jautājumu vajadzētu nedaudz citādākā veidā. Ņemot vērā universālās Baznīcas praksi kanoniskajā, pastorālajā, teoloģiskajā jomās, Romas Rotas Sussidio (2016. gads) ieteikumus un Starpdiecēžu tiesas novērojumus, problēmas atrisināšanas loģika, pieļaujot neskaitāmas nianses un variācijas, varētu izskatīties sekojoši.

1. Pastāv laulības nepārvarama krīze. Neskatoties uz visām garīgajām u.c. aktivitātēm, kuras pāriem dāsni piedāvā Baznīca arī pēc laulības noslēgšanas, puses tomēr nokārtoja visas formalitātes un šķirās Valsts priekšā (pie notāra vai tiesā). Tas ir ļoti sāpīgs moments arī visai Baznīcai, tomēr laulības sakraments joprojām pastāv (!), kamēr Baznīcas kompetenta autoritāte nav oficiāli pateikusi pretējo. Ko tas nozīmē praksē? Dieva priekšā vīrietis un sieviete joprojām ir laulātie vīrs un sieva. Neskatoties uz to, ka viņi vairs nedzīvo kopā, viņiem ir pienākums lūgties vienam par otru, par viņu ģimeni, rūpēties par bērniem, atbrīvoties no aizvainojumiem, samierināties, piedot, saglabāt uzticību, tiekties uz ģimenes un attiecību reanimēšanu. Šai periodā abi laulātie vai viens no viņiem, kas nesadzīvo ne ar kādu trešo personu, var droši iet pie grēkusūdzes, nožēlot savus grēkus, saņemt absolūciju un pieņemt sv. Komūniju.

Tomēr priesterim (biktstēvam) vajag pārliecināties, ka penitents, nedzīvojot ar savu laulāto draugu, nav iesācis sadzīvošanu bez laulības sakramenta ar kādu citu personu. Un pat ja, piemēram, laulātais vīrs ir atradis sev citu „dzīves biedreni”, tas nenozīmē, ka sieva nedrīkst pieņemt sakramentus, ja viņa glabā uzticību savam grēcīgajam vīram.

Ja no paša sākuma cilvēki nebija labi informēti savās draudzēs, tad, beidzoties kanoniskajam procesam, kurā laulība tiek atzīta par spēkā neesošu, kāda no pusēm vaicā: „Vai tagad es varu iet pie sakramentiem?” „Varat, kad kanoniski salaulāsieties ar to personu, kuras dēļ iesākāt šo procesu”. „Nē, es vairs negribu laulāties ne ar vienu! Pēc otras puses aiziešanas uz citām mājām dzīvoju vienatnē”. Tādā gadījumā šis process nemaz nebija vajadzīgs, jo šī persona arī pirms tam varēja droši turpināt savas sakramentālās dzīves praktizēšanu. Rezultātā: zaudēts laiks, nervi, līdzekļi, tribunālā veidojas rindas utt.

2. Kāds no laulātajiem Baznīcā (bet jau šķirtajiem Valsts priekšā) pēc ilgām pārdomām, lūgšanām un konsultācijām ar garīdznieku tomēr ir nodomājis atkāroti salaulāties ar kādu citu personu, īstam laulātajam draugam dzīvam esot. Ko darīt?

No sākuma vajag konsultēties ar savas draudzes (saskaņā ar dzīvesvietu) prāvestu vai kādu citu garīdznieku (kurš laulāja vai kurš vairāk patīk), kas tomēr nav saistīts ar tiesneša kalpojumu tribunālā. Šo tikšanās reižu rezultātā arī tiek noskaidrots, vai vispār ir vērts griezties Baznīcas tiesā (un tas ir jādara, ievērojot teritoriālo principu: līdzīgi tam, ka tava draudze ir tā, kuras teritorija tu mājo, arī kompetentā tiesa ir tā, kuras jurisdikcijas teritorijā 1) tu mājo, vai kur 2) pāris tika laulāts, vai arī kur 3) rezidē lielāka daļa liecinieku), vai ir kāda vismaz minimālā „aizķeršanās”, lai varētu iesākt procesu. Tomēr a priori neviens nevar un nedrīkst garantēt pusēm vēlamu iznākumu tiesā.

Esot šajā stadijā, nekādā gadījumā nevajadzētu plānot paredzamo jauno laulību dienu, jo neviens uzreiz nevar pateikt

- vai process vispār būs iespējams;

- cik ātri tiks izskatīta lieta (tiesa, ja visas procesā iesaistītās puses bez vilcināšanās un labprāt produktīvi sadarbojas ar tribunālu, tad visu procesu no A līdz Z var pabeigt dažu mēnešu laikā, bet mēdz gadīties arī sarežģījumi);

- kāds būs rezultāts: vai tiešām laulība tiks atzīta par spēkā neesošu, pie tam, vai pusēm būs atļauts noslēgt jaunu laulību katoļu Baznīcā un ar kādiem nosacījumiem (te nedarbosies princips: es samaksāju, tāpēc dodiet man vēlamo rezultātu; prasītājs ziedo par pašu procesu [par to, ka pēc būtības tiek organizēta izmeklēšana, lai saprastu, vai pāris ir salaulājies tā, kā to māca Baznīca], bet spriedumu saņem gratis).

3. Ja pēc konsultācijām ar prāvestu tomēr atklājas kādi aizdomīgi faktori, kas liecinātu, ka būtu vismaz kāds potenciāls pamats griezties Baznīcas tiesā, tikai tad prasītājs sazinās ar kādu no tiesas darbiniekiem.

4. Lai pārliecinātos par kanoniskā procesa iespējamību, tiesas darbiniekam ir jāapkopo daudz informācijas, obligāti ir jāzina daudzas nianses, ko prasītājs mutiskā sarunā bieži vien neatceras vai nezina (šādās reizēs nereti tiek izteiktas pretenzijas pret jautājumu korektumu utt., bet ir zināms, ka neesot sliktu jautājumu, esot tikai negudras atbildes). Tāpēc, ņemot vērā minēto faktu, kā arī pašreizējos epidemioloģiskos apstākļus, tiesa piedāvā prasītājam mājas apstākļos, nesteidzoties, aizpildīt anketu, kura nav nekāds tests (t.n., ka nepietiek ielikt krustiņu vai ķeksīti, atbildēt jā-nē-nezinu-neatceros utt.), tāpēc uz katru jautājumu respondents atbild izvērsti, pēc būtības un izsmeļoši, rūpīgi apkopojot visu informāciju. Tas ir saistīts ar to, ka tribunāls ņem vērā tikai to, kas ir iekļauts lietas materiālos un liecībās; tātad, jo vairāk uzraksta respondents, jo vairāk informācijas ir tribunāla rīcībā, jo plašāks un dziļāks būs izpētes lauks, kas nozīmē, ka palielinās izredzes sasniegt labu rezultātu. Ja ir informācijas trūkums (nezināmu iemeslu dēļ puses vai liecinieki klusē), tad tiesneši nevar pieņemt adekvātu lēmumu vai pasludināt spriedumu, un laulība tiks atzīta par derīgu un spēkā esošu, neraugoties uz pušu sajūsmu, neapmierinātību vai arī izbrīnu. Līdzīgi, ja ārstam nepateiksi visas nianses par savu veselības stāvokli, tad diez vai viņš noteiks īstu diagnozi un izglābs tavu dzīvību.

Tāpēc uz visiem anketas jautājumiem respondentam vajag atbildēt godīgi no sava un arī no otras puses viedokļa. Ir ideāli, kad pirms aizpildītās anketas iesniegšanas tiesā arī otra puse izlasa visas atbildes un, neko nelabojot pamattekstā, attiecīgajā ailē sniedz savas pārdomas un komentārus. Otras puses brīvprātīga sadarbība ne vienmēr ir iespējama, tomēr, to vismaz nebrīdinot, process nav iespējams, jo tādējādi otrai pusei tiktu liegta iespēja paust savu viedokli. Tieši tāpēc prasītājam obligāti ir jānorāda atbildētāja koordinātes, neskatoties uz otras puses vēlēšanos/nevēlēšanos sadarboties ar tiesu, kā arī obligāti ir jāiesniedz visa informācija par vismaz diviem lieciniekiem, kuri būtu ar mieru procesa gaitā kompetenti atbildēt uz tribunāla jautājumiem.

Anketā nosūtīto informāciju rūpīgi izpēta tiesas darbinieks un nekavējoties paziņo prasītājam rezultātus: vai process ir iespējams (tas ir maksas pakalpojums; ziedojumu saņem draudze, kurā kalpo par lietu atbildīgais priesteris) un konkrēti kādas būtu šaubas par laulības derīgumu, kuras arī vajadzēs padziļināt un pierādīt procesa gaitā. Ja šai fāzē tiesas darbiniekam rodas kādas šaubas, tad būs nepieciešama prasītāja individuālā tikšanās ar tiesas pārstāvi.

Ja šai posmā viss ir bez aizķeršanās, tad prasītājs saņems norādes par to, kā pareizi sastādīt prasības pieteikumu (t.i., iesniegumu ar lūgumu izskatīt laulības derīgumu) un kādus dokumentus pievienot (parasti tās ir pušu kristību apliecības, laulību apliecība [Baznīcā], šķiršanās apliecība [Valsts iestādē], kā arī citi dokumenti, apliecinājumi un pierādījumi).

Kad prasītājs apkopo visus dokumentus, tos integrāli iesniedz Baznīcas tiesā, tikai tad lietai tiek piešķirts rindas kārtas numurs. Kad būs pienākusi lietas kārta (gaidīšanas laiks ir atkarīgs no konkrētas institūcijas slodzes), tad sāksies liecību vākšanas un apkopošanas fāzes, ekspertu piesaistīšana (ekspertu loma: atbildēt uz tribunāla jautājumiem, veicot attiecīgu profesionālu pētījumu un iesniedzot secinājumus, vienmēr atturoties no kārdinājuma vērtēt laulības spēkā esamību [tas būs ekskluzīvi trīs tiesnešu kompetencē]) utt. līdz sprieduma pieņemšanai. Nekavējoties par tiesas spriedumu tiek informētas visas puses. Ja 15 dienu laikā neviens ar pamatotu un argumentētu rakstu neizteiks savu nepiekrišanu un vēlēšanos griezties apelācijas tiesā, tad spriedums stājas likumīgā spēkā.

Kādi var būt sprieduma varianti?

- laulība ir spēkā esoša, tas nozīmē, ka neviena no pusēm nevar slēgt kādu citu laulību katoļu Baznīcā;

- laulība no saviem sākumiem ir spēkā neesoša, bet slēgt jaunu laulību katoļu Baznīcā var

a. abi;

b. tikai vīrs vai tikai sieva;

c. neviens.

Sprieduma norakstu var saņemt papīra formātā Starpdiecēžu tiesas filiālē (pašlaik – Daugavpilī) vai uz savu e-adresi ar drošu elektronisko parakstu, iepriekš sazinoties ar tribunāla darbiniekiem.

5. Uz dabiskā likuma pamata Baznīcas tribunāla kompetencē ir ne tikai katoļu, bet arī ne-katoļu laulības, zināmos gadījumos – arī reģistrācija dzimtsarakstu nodaļās.

Turpretī Valsts iestādēm nav nekādas teikšanas kanonisko laulību spēkā esamības jautājumā, pat ja civilie efekti ir izšķirti.

Ņemot vērā Baznīcas tribunāla specifiku un autoritāti garīgajā sfērā, tai ir savi tiesneši, advokāti utt. Baznīca arī rūpīgi izvērtē piesaistāmo ekspertu kandidatūras. Tāpēc jebkāda iejaukšanās šai procesā no līdzīgu laicīgo institūciju puses nav kompetenta.

Baznīcas tiesa meklē patiesību par laulības spēkā esamību. Ir aplami domāt, ka šādā procesā tiesa kādu aizstāv, kādu notiesā utt.

Mēdz būt arī tādas situācijas, kad kāds prāvests konstatē, ka grib laulāties vīrietis un sieviete, kurus abus saista iepriekšējo laulību saites. Pēc pastorālā vērtējuma prāvests tomēr nosūta abus uz Baznīcas tiesu. Šai gadījumā būs divi atsevišķi procesi ar visām attiecīgām konsekvencēm. Nav arī nekādas garantijas, ka abi procesi noslēgsies vienādi „labvēlīgi” kandidātiem utt. Bet jebkurā gadījumā visiem ir jābūt saprotošiem un iecietīgiem, jo galvenais princips laulāto dzīvē bija, ir un paliks: ko Dievs ir savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt!

Kristības sakramenta teoloģiski-kanoniskie principi

Kristības sakraments

1. ir visu sakramentu durvis un pamats;

2. ir nepieciešams pestīšanai (vēlēšanās saņemt kristību = moceklība);

3. atbrīvo no pirmdzimtā grēka, kā arī no visiem personīgajiem grēkiem;

4. garīgi atjauno cilvēku un padara to par Dieva bērnu;

5. īpašā veidā savieno ar Kristu: kristītais kļūst par Dieva tautas locekli un ņem dalību Kristus pravietiskajā, priesteriskajā un karaliskajā kalpojumā;

6. cilvēku inkorporē Baznīcā, kur tas kļūst par personu ar kristīgajiem pienākumiem un tiesībām;

7. tiek derīgi piešķirts tikai ūdenī (iegremdējot vai trīskārši uzlejot), izsakot vārdus: N., es tevi kristu Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.

8. Par kristieti nepiedzimst, bet kļūst kristības sakramentā: ar dabisko dzimšanu mēs kļūstam par kādas valsts pilsoni, bet ar kristību piedzimstam pārdabiskajai dzīvei un kļūstam par Baznīcas pilsoņiem.

Garīdznieka tērps

"Ko nozīmē sutana, priestera apģērbs? Kāpēc jezuītiem tā nav? Kāpēc priesteri atsakās no priestera amata tērpa? Pāvests taču vienmēr ir baltā sutanā? Grūti iedomāties viņu bez tās."

Priestera tērps ir sutana, turklāt – tas ir ikdienas „darba” apģērbs. Pašreizējais Kanonisko tiesību kodekss (turpmāk – KTK) 284. kanonā paredz, ka „klēra locekļiem ir jānēsā piemērotu baznīcas tērpu saskaņā ar Bīskapu Konferencē pieņemtajiem noteikumiem un saskaņā ar likumīgajām vietējām tradīcijām”.

Tātad pienākums valkāt priestera apģērbu ir universāls, t.n., skar katru garīdznieku. Nav jāaizmirst, ka pienākums pastāv tur, kur kādam citam ir tiesības. Mūsu gadījumā: katram ticīgajam, piemēram, ir tiesības saņemt no Gana garīgo palīdzību (sal. KTK, 213. kan.), tāpēc garīdzniekam jebkurā vietā un laikā ir jābūt vizuāli atpazīstamam. Sutanas nēsāšanas pienākums, protams, neattiecas uz ārkārtējām, no Baznīcas neatkarīgām situācijām, tādām kā kristiešu vajāšanas, nelabvēlīgie aizliedzošie likumi no valsts puses utt., kad šis priekšraksts var būt dispensēts vai vispār atcelts.

Kanons nekādā gadījumā nespiež visus priesterus ģērbties vienādi. Likumdevējs atzīst vietējās garīdznieku ģērbšanās tradīcijas (kuras nav pretrunā ar dievišķo likumu vai nav nosodītas kanoniskajās tiesībās), kā arī atstāj šo jautājumu Bīskapu Konferences kompetencē – izlemt, kāds tērps būs vispiemērotākais apstākļiem un vietai. Itālijas Bīskapu Konference 1983. gadā noteica, ka viņu priesteriem publiski ir jābūt ģērbtiem sutanā vai kolārkreklā. Latvijas priesteri rīkojas līdzīgi. Karstajās zemēs, piemēram, Āfrikā vai Āzijā, priesteri nekad nenēsā melnas sutanas; viņu sutanas ir baltas, gluži kā pāvestam!

Lasītājas jautājuma turpinājumā tiek minēti jezuīti. Pēc būtības Jēzus sadraudzības locekļu tērps ir līdzīgs diecēzes priestera apģērbam, bet sutanas nēsāšana pasaulē viņiem ir atkarīga no Ordeņa iekšējiem noteikumiem.

Sutanas vērtība nepastāv tikai tanī, ka šī ārējā atšķirības zīme palīdz vieglāk atpazīt garīdznieku, līdz ar to atvieglinot priestera kalpošanu. Dvēseļu gana tērpam ir daudz dziļāka nozīme – tas sniedz publisko liecību par priestera identitāti un par viņa piederību Dievam; sutana kļūst par vēstījumu, kuru priesteris pauž gan vārdos, gan darbos, gan arī ar savu izskatu. Tādējādi baznīcas tērps atvieglina cilvēku tuvošanos priestera kalpojumam šajā pasaulē. Mūsdienu sabiedrībā novājinās jūtas pret sakrālo, tāpēc sutana var kalpot kā atgādinājums cilvēkam par Dievu, par ticību, par garīgo dzīvi. Var teikt, ka atteikšanās no baznīcas tērpa zināmā mērā padara nabadzīgāku priestera kalpojumu un visus viņa centienus. Tāpēc pāvests mums arī rāda viscēlāko piemēru ne tikai ar saviem pamudinājumiem, dzīves veidu, celebrēšanu, šoreiz – ar Ticības gada pasludināšanu, bet arī ar savu nostāju un izskatu.

Pirms kāda laika dzirdēju divu cienījamo profesoru sašutumu par kāda jauna priestera ierašanos pasākumā kolārkreklā, bez sutanas. Viens viņiem iesaucās: „Nu ko tu gribi?! Sekulārisma gars vai semināra vadības ‘nolaidība’!”

Kanonisko tiesību kodekss: draudze

Pat ikdienas dzīvē mēs bieži lietojam tādus terminus, kā „draudze”, „baznīca”, „kapsēta”, „kapela”, „prāvests”, „laji”, „ticīgo apvienība”, „pienākumi un tiesības” u.c. Sekojošajās rindās ielūkosimies šo terminu nozīmēs saskaņā ar attiecīgiem kanoniem Kanonisko tiesību kodeksā.

Draudze[i] ir noteikta ticīgo kopiena, kura tiek veidota pastāvīgi kādas partikulāras Baznīcas ietvaros, un rūpes par kuru tiek uzticētas, zem diecēzes bīskapa vadības, tās ganam – prāvestam (sal. KTK, 515. kan., 1. §)[ii]. Tātad draudzes būtiskie elementi ir ticīgo kopiena un savs gans; integrālie elementi – sava teritorija (sal. KTK, 518. kan.; kaut varētu pastāvēt arī citi kritēriji draudzes veidošanai, tomēr šis ir pamatkritērijs) un sava baznīca, kurā ticīgie regulāri pulcējas uz Dieva Vārda klausīšanos, Euharistijas svinēšanu utt. Bīskaps ir partikulārās Baznīcas gans, tāpēc tikai viņš var dibināt, likvidēt vai pārveidot draudzes, uzklausot priesteru Padomi (sal. KTK, 515. kan., 2. §). Ja draudze ir dibināta likumīgi, tā, saskaņā ar pašām tiesībām, kļūst par juridisko personu (turpat, 3. §).

Sakrālās vietas[iii] tiek paredzētas dievišķajam kultam vai ticīgo apglabāšanai; šīs vietas konsekrē vai iesvētī (dedicare vai benedire) diecēzes bīskaps vai viņa deliģēts priesteris. Par iesvētīšanas faktu izdod dokumentu divos eksemplāros – viens glabājas diecēzes kūrijā, otrs – draudzes arhīvā (ja šāda dokumenta nav, tad pietiek ar viena uzticama liecinieka apstiprinājumu). Sakrālās vietas ir domātas, lai praktizētu un atbalstītu kultu, žēlsirdību, reliģiju; neatbilstošas aktivitātes tajās ir aizliegtas; Ordinārijs gan var atļaut izmantot šīs vietas citos nolūkos, bet ja tie nav pretrunā ar šo vietu sakralitāti. Smagas darbības, kas profanē svētumu un ieļauno ticīgos, apgānī švētās vietas (apgānīšanu novērš ar gandarīšanas rituālu saskaņā ar liturģiskajām grāmatām). Ja šo vietu lielākā daļa tiek izdemolēta vai tās ar Ordinārija dekrētu tiek paredzētas profānai izmantošanai, tad sakrālās vietas zaudē konsekrāciju vai iesvētīšanu. Sakrālajās vietās Baznīcas autoritāte brīvi pauž savu varu vai tiesības (sk. KTK, 1205.-1213. kan.).

Baznīca[iv] ir sakrāla celtne (kas ir paredzēta dievišķajam kultam), kurā ticīgajiem ir tiesības ienākt, lai praktizētu sevišķi publisko kultu [publiskā veidā godināt Dievu]. Var būt katedrāles (diecēzes centrālā baznīca, piem., mūsu Rēzeknes – Aglonas diecēzē tā ir Jēzus Sirds katedrāle Rēzeknē), draudzes baznīcas (kā, piem., Andrupenē), rektorāta, abatijas u.c. baznīcas. Baznīcu drīkst celt tikai ar diecēzes Ordinārija rakstisko atļauju, turklāt viņam ir jākonsultējas ar priesteru Padomi. Būvējot un restaurējot, ir jāievēro liturģiskās normas. Ieeja baznīcā ir brīva un bezmaksas. Ja baznīcu nekādā gadījumā vairs nevar lietot dievišķajam kultam, nedz ir iespējams to restaurēt, diecēzes bīskaps var atdot to profānām vajadzībām. (sk. KTK, 1214.-1222. kan.; 1223.-1229. kan. regulē jautājumu par kapelām – vietām, kas ar Ordinārija atļauju ir veltītas dievišķajam kultam kādas kopienas vai ticīgo grupas vajadzībām[v]).

Kapsētām[vi] ir jābūt tur, kur tas ir iespējams: katrai draudzei ir jābūt savai kapsētai (vismaz ir jābūt atsevišķai vietai laicīgajās apglabājumu vietās, kas būtu reservēta ticīgo apbedīšanai). Ja nav iespējams iekārtot šādas vietas, tad tiek svētīti atsevišķi kapi. Kapsētai ir jābūt nosvētītai.

Prāvests[vii] ir viņam uzticētās draudzes gans; to viņš aprūpē pastorāli zem diecēzes bīskapa autoritātes: māca, svētdara un vada, sadarbojoties (saskaņā ar tiesību normām) arī ar citiem priesteriem, diakoniem un lajiem (sal. KTK, 519. kan.). Prāvesti rūpējas par vienotību pašā draudzē, ar bīskapu un ar pārējiem priesteriem[viii] utt. Par prāvestu var derīgi iecelt tikai priesteri, kurš izceļas ar veselīgu doktrīnu un godīgu dzīvi, kas ir dedzīgs dvēseļu aprūpē un citos tikumos, kā arī atbilst universālo un partikulāro tiesību kritērijiem (sal. KTK, 521. kan., 1.-2. §§). Prāvesta amatam piemīt zināma stabilitāte, tomēr to var nozīmēt ne tikai uz nenoteiktu laiku, bet arī uz noteiktu. Prāvestus brīvi nominē bīskaps. Parasti katrai draudzei ir tikai viens gans. Pastorālajā jomā prāvests

– māca: sprediķos un katehēzēs; bērnu un jauniešu katoļu apmācībā; ieviešot Evaņģēlija garu (arī sociālajā sfērā);

– svētdara: rūpējoties, lai Euharistija būtu draudzes dzīvinošais centrs; administrējot sakramentus (īpaši Euharistiju un gandarīšanu jeb grēkusūdzi); sekmējot individuālo un ģimeņu lūgšanu;

– vada: pazīstot ticīgos (arī caur ģimeņu apmeklēšanu); piedaloties katra un visu draudzes locekļu rūpēs; gudri labojot kļūdas, aprūpējot slimos, sekmējot kristīgo dzīves veidu ģimenēs (sk. KTK, 527.-529. kan.).

Prāvesta funkcijas: kristīt; iestiprināt tos, kuri ir tuvu nāvei; piešķirt Viatiku, slimnieku sakramentu, kā arī dot apustulisko svētību; asistēt laulībās un dod svētību; vadīt bēres; svētīt kristību avotu Lieldienu laikā, vadīt procesijas, dot svinīgu svētību ārpus baznīcas; celebrēt svinīgas Sv. Mises svētdienās un svētku dienās (sal. KTK, 530. kan.).

Prāvesta pienākumi: rezidēt nozīmētajā draudzē (ārpus draudzes var atrasties ne vairāk par mēnesi, ikgadējā atvaļinājuma laikā); katru svētdienu un obligātajos svētkos vienu Sv. Misi celebrēt par viņam uzticēto tautu; rūpēties par draudzes grāmatu akurātu aizpildīšanu un rūpīgu glabāšanu; izveidot savu zīmogu; izveidot kartotēku vai arhīvu draudzes grāmatām, bīskapa vēstulēm un citiem dokumentiem; izveidot revīzijas komisiju un Padomi (sal. KTK, 533.-536. kan.). Prāvestam arī labi ir jāorientējas kanoniskajās tiesībās, lai nepieļautu kļūdas sevišķi sakramentu administrēšanā. Viss priestera darbs prasa labu sagatavošanās no garīdznieka puses, taču prakse rāda, ka vissāpīgākie ir daži laulību un grēkusūdzes gadījumi (pielikumos C un D pievērsīsim uzmanību dažiem aspektiem).

Prāvesta amata izbeigšanās: aizkavēts; pārcelts; atcelts; sasniedzot 75 gadu vecumu, raksta atlūgumu bīskapam, kurš arī lemj: atbrīvot prāvestu vai ne (sk. KTK, 538. kan.). Ja prāvesta sēdeklis ir vakants vai aizkavēts, tiek iecelts draudzes administrators, kuram ir visi prāvesta pienākumi un tiesības (KTK, 539. kan.). Prāvestam var palīdzēt vikārs[ix].

Visu ticīgo pienākumi un tiesības[x]: visiem kristītajiem pienākas patiesa vienādība cieņā un rīcībā, darbojoties Kristus Miesas celšanā atbilstoši savam stāvoklim un uzdevumiem; visiem ticīgajiem ir pienākums saglabāt vienotību ar Baznīcu, pildot pienākumus gan vispārējās, gan vietējās Baznīcas priekšā; pienākums atbilstoši savam stāvoklim veltīt visus spēkus svētam dzīves veidam, Baznīcas augšanai un svētdarīšanai; visiem ir tiesības un pienākums iesaistīties misijās; pienākums būt paklausīgiem garīgajiem ganiem, ziņot tiem par nepieciešamībām (īpaši garīgajā dzīvē), kā arī izteikt tiem savu viedokli par visu, kas attiecas uz Baznīcas labumu; katram ticīgajam ir tiesības saņemt garīgos labumus no ganiem, īpaši Dieva Vārdu un Sakramentus; ticīgie ir tiesīgi godināt Dievu saskaņā ar savu ritu; ticīgie ir brīvi veidot un vadīt asociācijas; pienākums un tiesības iesasitīties apustulātā saskaņā ar savu stāvokli un pienākumiem; ir tiesības uz kristīgo audzināšanu; kādas matērijas eksperti var brīvi paust savu viedokli (domas), respektējot Baznīcas maģistēriju; katrs ir brīvs izvēlēties savu dzīves veidu; katram ir tiesības saglabāt savu labo slavu un intimitāti; tiesības likumīgi aizstāvēties, saņemt kompetento autoritāšu palīdzību, tikt sodītiem pēc likuma; pienākums atbalstīt Baznīcas nepieciešamības un ievērot sociālo taisnīgumu; pienākums veicināt kopējo labumu un ievērot citu tiesības (sal. KTK, 208.-223. kan.).

Laju tiesības un pienākumi[xi]: lajus skar visi augstāk minētie ticīgo pienākumi un tiesības, kā arī tiesības un pienākums iesaistīties misijās un apustulātā, dodoties pildīt savus laicīgos pienākumus atbilstoši Evaņģēlija garam; laulātie tiek aicināti veidot Dieva tautu (radīt bērnus), tiem ir tiesības un smags pienākums audzināt bērnus; baudīt brīvību valsts un hierarhijas priekšā, tomēr saskaņā ar Evaņģēlija garu un Baznīcas maģistēriju; līdzdarboties ar ganiem (pildīt uzticētos pienākumus un palīdzēt); attiecībā uz reliģiozo kultūru un sacrālajām zinātnēm, lajiem ir jādzīvo saskaņā ar kristiešu mācību, tā ir jāsludina un jāaizstāv, kā arī ir jāpiedalās apustulātā; vīrieši, saskaņā ar bīskapu konferences lēmumu, var pildīt lektoru, akolītu, komentētāju u.c. pienākumus; pienākums saņemt atbilstošu savam stāvoklim formāciju doktrīnā, morālē, apustulātā, liturģijā un pedagoģijā; ir tiesības saņemt adekvātu atalgojumu (sal. KTK, 224.-231. kan.).

Tomēr visi kristieši ir aicināti sadarboties individuāli un kolektīvi ar visām Baznīcas institūcijām, lai atdotu godu Dievam, nestu labumu Baznīcai (līdz ar to arī sabiedrībai) un tās locekļiem, vienmēr rūpējoties par katra cilvēka dvēseles pestīšanu (salus animarum), kas arī ir visas Baznīcas likumdošanas visaugstākais likums (sal. KTK, 1752. kan.).

Rezervētie pārkāpumi

Iepazīstoties ar kanoniska rakstura literatūru, kura (vismaz pagaidām!) ir pieejama Latvijas lasītājiem galvenokārt svešvalodās, interesenti sastopas ar izteicienu, kas varētu būt tulkots kā „rezervētie pārkāpumi”. Rodas daži jautājumi, uz kuriem arī centīšos atbildēt šajā nelielajā rakstā: piemēram, ko nozīmē „rezervētie”, kam tie ir rezervēti, kas tie par tādiem pārkāpumiem utt. Citiem atkal nav pieņemama terminoloģija „pārkāpums – sods”, kas vairāk raksturojot laicīgo sfēru.

Runājot ar Pāvesta Pāvila VI vārdiem, kurus pērnā gada Katoļu kalendārā plaši apskatīja priesteris Juris Zarāns (sk. Katoļu kalendārs 2012, 216.-221. lpp.), „Baznīcas dzīve bez juridiskās kārtības nevar pastāvēt” (sal. Allocutio Membris Pontificiae Commissionis Codici Iuris Canonici Ricognoscendo, 27.05.1977// AAS, 69 [1977], 418. lpp.). Čaklākie no studējošajiem kanonistiem ir apkopojuši dažus aplamus uzskatus par sodīšanas nepieņemamību Katoļu Baznīcā un ir centušies atbildēt uz tiem.

Sodīšana neesot savienojama ar Baznīcas garīgo dabu. Tomēr nav jāaizmirst, ka Baznīca ir gan neredzama, gan arī redzama realitāte, un sods par pārkāpumiem ir cieši saistīts ne tikai ar tās vēsturi, bet arī ar tās dabu. To atgādina, piemēram, arī Pāvests Pāvils VI iepriekš citētajā dokumentā.

Sodīšana esot pretrunā ar Baznīcas pastorālo misiju, t.i., ja sākt sodīt cilvēkus ar vāju ticību, tad tie vispār novirzīšoties no Baznīcas, pat pazaudēšot ticību. Taču mums ir jāsaprot, ka, pirmkārt, Baznīcā nekad nevienu nesoda un nepielieto sankcijas, lai kādu pazemotu, apvainotu, nonicinātu; katra soda mērķis ir rūpēties par kārtību Baznīcā un pāri visam – par dvēseļu pestīšanu, ko Kanonisko tiesību kodeksa (turpmāk – KTK) pēdējā kanonā Likumdevējs sauc par visaugstāko likumu (sal. KTK, 1752. kan.). Otrkārt, Baznīcas pastorālais raksturs nekad neatceļ taisnīguma principu – dot katram savu –, ko arī regulē kanoniskās tiesības, vajadzības gadījumā pielietojot dažādas sankcijas.

Sodīšana Baznīcā esot nevietā, to vajadzētu aizvietot ar ko citu. Ir jāatgādina, ka sods Baznīcā tiek pielietots kā pēdējais līdzeklis (extrema ratio), pirms kura likumu pārkāpēji tiek brīdināti, uzrunāti utt. „mierīgā” veidā.

Sodīšana neesot pieņemama no reliģiskās brīvības viedokļa, jo katrs cilvēks ir brīvs, viņam ir tiesības uz reliģisko brīvību (sk. Vatikāna II koncils, Deklarācija Dignitatis humanae, 7.12.1965// AAS, 58 [1966], 929.-946. lpp.), kāpēc tad kādam indivīdam vajadzētu pakļauties Baznīcas likumiem un noteikumiem, vēl vairāk – pat tikt sodītam to neievērošanas rezultātā? Atbilde uz šīm šaubām ir ļoti vienkārša: cilvēks ir brīvs izvēlēties savu dzīves ceļu, arī reliģijas ziņā, taču pēc kristībām viņš kļūst par Dieva bērnu un Baznīcas locekli, tāpēc šādai personai ir jādzīvo saskaņā ar Baznīcā pieņemto kārtību. Būtu dīvaini, ja kāds iepazītos ar informāciju par kādu valsti, piemēram, par Itāliju, uzzinātu, ka tās oficiālā valoda ir itāliešu valoda, ka tur pastāv zināmi likumi un tradīcijas, bet tad ierastos Romā, iestātos kādā universitātē un atteiktos runāt itāliski, cenšoties ieviest savu valodu, kārtību, likumus, tradīcijas, vai ne? Vai arī ja kāds jaunietis interesētos par kādu klosteri vai par garīgo semināru, iestātos tanī un censtos pārveidot regulu un visu iestādes iekšējo dzīvi pēc saviem uzskatiem, ambīcijām, gaumēm… Tāpat arī ir ļoti dīvaini, ja kāds vīrietis pēc garīgā semināra beigšanas, informēts par visām priestera dzīves grūtībām un pienākumiem, apsolot paklausību Baznīcas vadībai un uzņemoties dzīvi celibātā, pēc priestera svētību pieņemšanas sāk „karot” par celibāta atcelšanu un garīgās vadības demisiju. Tātad cilvēks ir brīvs savā izvēlē, taču pēc savas dzīves veida izvēlēšanās viņam ir jāievēro visus noteikumus un normas un ir jābūt godīgam un vīrišķīgam vajadzības gadījumā pieņemt arī uzlikto sodu ne tāpēc, lai kurnētu un dusmotos uz visu pasauli, bet gan lai pārdomātu savu dzīvi un rīcību, pieaugtu pazemībā un gudrībā, pēc iespējas ātrāk atgriežoties uz sava aicinājuma un pienākumu pildīšanas ceļa.

Visbeidzot daži gudrinieki uzskata, ka sodīšana Baznīcā esot absolūti bezjēdzīga – tai taču nav ne policijas, ne cietumu, ne kādu citu „spēcīgu” līdzekļu… Taču nekur nav teikts, ka fiziskie sodi būtu efektīvāki par garīgajiem. Nereti atstādināšana no amata, pazeminājums, sakramentu pieņemšanas aizliegums u.c. nes daudz efektīvākus augļus personas labošanās un atgriešanās jomā.

Baznīcai ir tiesības uzlikt sodu par kādu pārkāpumu un arī atbrīvot no tā. Īpašā veidā šī vara bija dota Apustulim Pēterim un viņa pēctečiem (sk. Mt 16, 19; 18, 18). Juridiski visi pārkāpumi Baznīcā ir grēki.

Kad kāds grēks ielaužas mūsu dzīvē, saraujot mūsu attiecības ar Dievu un ar Baznīcu, mēs, izpildot visus piecus obligātos noteikumus, dodamies uz grēkusūdzi un parasti uzreiz saņemam absolūciju jeb grēku piedošanu. No bērnības zinām, ka grēkusūdze būs derīga tikai tad, ja penitents ievēros visus noteikumus.

Pirmām kārtām, vajag izmeklēt savu sirdsapziņu. Šis etaps ir ļoti svarīgs, jo tas palīdz labi sagatavoties grēkusūdzei, runāt tajā pēc būtības, neizplūstot nevajadzīgajās detaļās vai vienkārši pļāpāšanā, apdomāt šī sakramenta būtību. Ir jāatceras, ka grēkusūdze ir sakraments, kurā cilvēks samierinās ar Dievu un izlīgst ar Baznīcu (sk., piem., Katoliskās Baznīcas katehisms, 1424 vai KTK, 960. kan.), nevis aprunā savus kaimiņus vai pat stukačo. Pēc aizrādījumu saņemšanas no biktstēva puses daži mēģina aizbildināties, ka jūtot vajadzību pieņemt šo sakramentu, bet īsti nezinot, ko teikt. Ja penitents labi izmeklēs savu sirdsapziņu desmit Dieva, piecu Baznīcas, divu mīlestības baušļu, septiņu galveno grēku, nepaveikto žēlsirdības darbu utt. gaismā, vienmēr atradīsies matērija grēkusūdzei, un būs ko teikt un nožēlot.

Otrkārt, skaidri apzinoties savus grēkus, tie ir jānožēlo. Nožēla ir gribas akts, tāpēc ne vienmēr tā saistās ar penitenta asarām. Savus pārkāpumus mēs nožēlojam ne baiļu dēļ, bet aiz mīlestības uz Dievu. Treškārt, stingri ir jāapņemas laboties, t.i., līdzīgus pārkāpumus, ko esam konstatējuši savā dzīvē pēc pēdējās grēkusūdzes, nekad vairs neatkārtot. Ceturtkārt, esam aicināti izsūdzēt savus grēkus caur likumīgu priesteri, neko neslēpjot. Piektkārt, ir jāizpilda uzlikto gandarījumu.

Taču ne vienmēr penitents saņems absolūciju uzreiz, pat ja perfekti tiks ievēroti visi pieci iepriekš minētie nosacījumi. Dažreiz ir tādi smagi gadījumi, kad penitentam ir jāuzgaida. Tieši šajā kontekstā parādās jēdziens „rezervētie pārkāpumi”. Kad penitents atzīstas vismaz vienā no tiem, katra biktstēva pienākums ir paskaidrot, ka absolūcija tiks dota tikai tad, kad pēc šī gadījuma anonīmas un konfidenciālas paziņošanas Apustuliskajam Krēslam tiks saņemta attiecīga atļauja. Šī procedūra ir slepena, penitenta identitāte nekad un nekādos apstākļos netiek atklāta, taču grēku nožēlotājam ir jābūt saprotošam un pacietīgam.

Un visbeidzot, kādi tad ir šie rezervētie pārkāpumi?

1. Vissvētākā Sakramenta (konsekrēto maizes un vīna) profanācija. Kas profanē konsekrētās maizi un vīnu, vai tās aiznes vai patur svētzadzīgā nolūkā, tas tiek sodīts ar ekskomuniku latae sententiae (t.i., līdz ar pašu pārkāpumu, bez nekāda tiesas procesa; turpmāk – l.s.), kas ir rezervēta Apustuliskajam Krēslam; bez tam klēra loceklis var būt sodīts ar citu sodu, neizslēdzot izslēgšanu no priesteru kārtas (sal. KTK, 1367. kan.; Jānis Pāvils II, Apustuliskā Vēstule motu proprio formā Sacramentorum sanctitatis tutela [turpmāk – SST], 30.04.2001// AAS, 93 [2001], 737.-739. lpp.; Atti di Giovanni Paolo II, Normae substantiales et processuales promulgate col m.p. SST [30.04.2001] e successive modifiche [7.11.2002-14.02.2003]// Ius Ecclesiae, 16 [2004], 313.-321. lpp. [turpmāk – Normae]; sk. SST Normae, 2. art., 1. §, nr. 1).

2. Ja kāds rīcības nespējīgs mēģina (attentat) celebrēt Euharistiju. Tiek sodīts ar interdiktu l.s., vai, ja klēra loceklis, ar suspensu, tas, kas, nebūdams iecelts priesteru kārtā, mēģina (attentat) veikt Euharistiskā upura liturģisko darbību (sal. KTK, 1378. kan., 2. §, nr. 1). Saskaņā ar SST Normae, 2. art., 1. §, nr. 2, šis pārkāpums tiek rezervēts Apustuliskajam Krēslam.

3. Ja kāds simulē Euharistijas celebrēšanu, tas tiek sodīts ar taisnīgu sodu (sal. KTK, 1379. kan.). Absolūcija no šī pārkāpuma tiek rezervēta Apustuliskajam Krēslam (sk. SST Normae, 2. art., 1. §, nr. 2).

4. Ja kāds koncelebrē ar nekatoļiem, kuri turklāt nav priesteri (t.i., ar tādu ekleziālo kopienu pārstāvi, kurām nav ne apustuliskās sukcesijas, nedz priesteru ordinācijas sakramenta cienīguma), tas padara Apustuliskajam Krēslam rezervēto pārkāpumu (SST Normae, 2. art., 1. §, nr. 3). KTK 908. kanons nosaka: „Katoļu priesteriem ir aizliegts koncelebrēt Euharistiju ar Baznīcu vai ekleziālo kopienu priesteriem vai kalpotājiem (ministri), kuriem nav pilnīgas vienotības (communio) ar Katoļu Baznīcu”. Turklāt KTK 1365. kanons piebilst: „Vainīgais aizliegtajā communicatio in sacris [komunicēšanā svētajās lietās; mūsu gadījumā – Euharistiskā koncelebrēšanā] tiek sodīts ar taisnīgu sodu”.

5. Apustuliskajam Krēslam tiek rezervēts arī pārkāpums, ja kāds konsekrē tikai maizi vai tikai vīnu sv. Mises laikā, vai pat abas divas matērijas ārpus sv. Mises ar svētzadzīgo mērķi. Vainīgais tiek sodīts atbilstoši nozieguma smagumam, neizslēdzot atbrīvošanu (demissio) vai pat priestera kārtas atņemšanu (depositio), jo arī šis pārkāpums ir ļoti smags (SST Normae, 2. art., 2. §). KTK 927. kanons brīdina: „Nekādā gadījumā, arī ārkārtējās steidzīgās nepieciešamības gadījumā, nedrīkst konsekrēt vienu matēriju bez otras, vai arī vienu un otru ārpus Euharistijas celebrēšanas”.

6. Ja kāds klēra loceklis pārkāp sesto Dieva bausli ar nepilngadīgo (līdz 18 gadu vecumam), tad pārkāpējs tiek sodīts atbilstoši nozieguma smagumam, neizslēdzot demisiju vai depozīciju (SST Normae, 4. art.; sal. KTK, 1395. kan., 2. §).

7. Ja priesteris dod absolūciju līdzdalībniekam grēkā pret sesto Dieva bausli (SST Normae, 3. art., nr. 1). Šis princips attiecas arī uz situāciju, ja kāds vīrietis, nebūdams priesteris, būtu pārkāpis sesto Dieva bausli ar kādu personu, bet pēc savas ordinācijas būtu uzklausījis šīs personas grēkusūdzi un devis absolūciju tieši par šo viņu kopīgo grēku. Priesteris, kurš rīkojas pretēji 977. kanonā teiktajam, tiek sodīts ar ekskomuniku l.s., kas ir rezervēta Apustuliskajam Krēslam (sal. KTK, 1378. kan., 1. §). KTK 977. kanons skan: „Absolūcija līdzdalībniekam grēkā pret sesto Dieva bausli ir nederīga, izņemot nāves briesmās”.

8. Ja kāds priesteris grēkusūdzē vai grēkusūdzes kontekstā pamudina penitentu uz grēku pret sesto Dieva bausli, arī šis pārkāpums atkarībā no nozieguma smaguma tiek sodīts ļoti bargi un ir rezervēts Apustuliskajam Krēslam (SST Normae, 3. art., nr. 2; KTK, 1387. kan.).

9. Biktstēvs, kas tiešā veidā (directe) lauž sakramentālo zīmogu, tiek sodīts ar ekskomuniku l.s., rezervēto Apustuliskajam Krēslam (SST Normae, 3. art., nr. 3; KTK, 1388. kan., 1. §).

10. Kaut gan saskaņā ar KTK 1388. kanona 1. §, ja biktstēvs lauž sakramentālo zīmogu netiešā veidā, viņš tiek sodīts proporcionāli sava pārkāpuma smagumam (ne tik bargi kā gadījumā ar grēkusūdzes zīmoga tiešo laušanu), tomēr arī šis pārkāpums, saskaņā ar šodien svētīgā Pāvesta Jāņa Pāvila II 2003. gada 7. februāra labojumiem un papildinājumiem SST tekstam, tiek rezervēts Apustuliskajam Krēslam (SST Normae, 3. art., nr. 3).

11. Pārkāpumi, kas saistās ar grēkusūdzes satura ierakstīšanu ar visāda veida iekārtām un translāciju, tiek rezervēta Apustuliskajam Krēslam (SST Normae, 3. art., nr. 4).

12. Gan tie, kas mēģinās (attentat) ordinēt kādu sievieti, gan arī pati sieviete, kas mēģinātu (attentat) saņemt ordināciju, tiek sodīti ar ekskomuniku l.s., rezervētu Apustuliskajam Krēslam (sk. Ticības mācības Kongregācija, Vispārējais Dekrēts De delicto attentatae sacrae ordinationis mulieris// L’Osservatore Romano, 30.05.2008; sal. AAS, 100 [2008], 403. lpp.).

13. Kas lieto fizisko varu pret Romas Pontifiku, tas tiek sodīts ar ekskomuniku l.s., rezervēto Apustuliskajam Krēslam. Ja vainīgais ir klēra loceklis, tad minētajam sodam, saskaņā ar smaguma pakāpi, var pievienot citu sodu, neizslēdzot demisiju no garīdznieku kārtas (sal. KTK, 1370. kan., 1. §).

14. Bīskaps, kas bez pontifikālā rīkojuma kādu konsekrē par bīskapu, un tas, kurš saņem šo konsekrāciju, abi divi tiek sodīti ar ekskomuniku l.s., kas ir rezervēta Apustuliskajam Krēslam (KTK, 1382. kan.).

Novēlu visiem Katoļu kalendāra lasītājiem dzīvot godīgi un atbildīgi, saskaņā ar Dieva baušļiem un pēc Baznīcas likumiem, lai nesarežģītu ne savu, ne dvēseļu ganu, ne kopienas dzīvi!

Svētā Alfonsa Marijas Liguori dekalogs advokātiem

1. Nepieņemt netaisnīgas lietas, jo tās grauj sirdsapziņu un patiesību.

2. Nevienu lietu nedrīkst aizstāvēt ar nelegāliem līdzekļiem.

3. Nedrīkst uzlikt klientam nevajadzīgus izdevumus; par sodu – tos atlīdzināt.

4. Klienta lietu vajag izskatīt tik pat centīgi, kā savu personīgo.

5. Vajag uzmanīgi pētīt procesus, lai smeltos derīgos argumentus uzticētajām lietām.

6. Advokātu kavēšana un nezināšana ir kaitīga klientu interesēm: šai gadījumā zaudējumi ir jāatlīdzina, citādi tiek grēkots pret taisnīgumu.

7. Advokātam ir jāpiesauc Dieva palīdzība lietā, kurā lūdz viņa aizstāvību, jo Dievs ir pirmais taisnīguma aizstāvis.

8. Nav labi advokātam ņemt lietas, kuras pārspēj viņa talantu, spēkus un pieejamo laiku, jo pastāv bīstamība, ka viņš nespēs godīgi sniegt aizstāvību.

9. Advokātam vienmēr ir jābūt taisnīgam un godīgam – šīs ir divas īpašības, kuras viņam ir jāsargā kā savu acuraugu.

Labums vai ļaunums?

Savā laikā svēto prāvestu Jāni Mariju Vianeju pie sevis izsauca bīskaps, lai paziņotu, ka kūrijā esot saņemtas divas vēstules: pirmajā prāvests tika nesaprasts un pat notiesāts, bet otrajā – gandrīz beatificēts. Bīskaps lūdza garīdznieka komentāru. Topošais svētais pazemīgi atbildēja: „Bet tie ir tikai divu cilvēku viedokļi. Pirmā vēstule mani nepadarīja sliktāku, nedz arī otrā – labāku. Kāds es esmu, tāds esmu”.

Līdzīgās situācijas piedzīvo ne tikai konkrēti cilvēki, amatpersonas, bet arī institūcijas.

Sasniedzot vēlamos mērķus, cilvēki mēdz palikt drosmīgāki, atvērtāki. Pirms kāda laika Baznīcas tiesā bija noslēgušies divi procesi, pēc kuriem prasītāji, komentējot savas sajūtas, rakstīja sekojošo:

1. [..] paldies par ieguldīto darbu un nosūtīto spriedumu [..] tagad par 150€ atkal esam brīvi [..] brīvība visiem maksā dārgi... Uģis

2. [..] esmu Jums pateicīga par visu, bet vienlaikus ļoti pārsteigta par prasītā ziedojuma niecību. Tiesas darbinieki taču iegulda tik daudz laika un spēka [..] Nevaru saprast, kāpēc pēc ST dibināšanas 2002. gadā šai institūcijā nekad nav palielinājušies „tarifi”, jo nauda taču zaudē vērtību un viss kļūst dārgāks? Cik es esmu pētījusi, ziedojums 150€ apmērā ir nemainīgs kopš tiesas pastāvēšanas sākuma (arī 2002. gadā tie bija tikai 100Ls=142,29€!) [..] Salīdzinot ar citiem ārzemju tribunāliem, šāds ziedojums patiesi ir niecīgs! Atļaušos ieskatīties ciparos. 2002. gada septembrī iztikas minimums Latvijā sastādīja 87,41Ls=124,12€, bet minimālā alga – 60Ls=85,37€. Citiem vārdiem sakot, tolaik ziedojums tiesai sastādīja 115% no iztikas minimuma vai pat 167% no minimālās algas. Bet kas ir šodien? 2019. gada decembrī Latvijā iztikas minimums bija 252,19€, bet minimālā alga – 430€, savukārt ziedojums tiesai – tie paši 150€ jeb šoreiz tikai 60% no iztikas minimuma vai 35% no Valstī noteiktās minimālās algas apmēra [..] Kāpēc es to visu tik smalki aprakstu? Lai panāktu taisnīgumu. Vai nevajadzētu ziedojuma par tiesas darbībām apmēru saistīt ar kādu no valstī noteiktajām konstantēm, piemēram, ar minimālās algas apmēru, atgriežoties arī pie procentuālās atbilstības tiesas dibināšanas brīdī? Marta

Atbildot uz pirmo vēstuli, ir jāsaka, ka pats spriedums Baznīcas tiesā faktiski ir bezmaksas. Jo, ko Dievs ir savienojis, to cilvēks nevar šķirt (sal. Mt 19, 6b), tāpēc ne par kādu naudu „brīvību” no laulātā drauga nenopirksi. Var šķirt tikai dabiska nāve. Tomēr, ja laulātie nav spējuši uzturēt savas attiecības, ir šķīrušies Valsts priekšā un „kaļ” kādus plānus par citu iespēju salaulāties Baznīcā, tad viņiem nav citas iespējas, kā griezties Baznīcas tribunālā. Process būs iespējams tikai tad, ja atklāsies kādas aizdomas par konkrētas laulības esamību (derīgumu). Šo „defektu” arī vajadzēs pierādīt procesa gaitā. Tieši procesuālajām darbībām arī ir vajadzīga materiālā bāze (ziedojumi): ekspertu piesaiste, komunikācijas (telefona, interneta pakalpojumi), telpu uzturēšana, kancelejas izdevumi (papīrs, mapes, printera/kopētāja kartridži utt.). Prakse rāda, ka kļūst arvien vairāk tādu lietu, kad iekļauties šai summā – 150€ – tiešām jau sen nemaz nav iespējams.

Ir jāņem vērā, ka ne vienmēr kanoniskā procesa noslēgumā laulība tiek pasludināta par spēkā neesošu. Tāpēc ir aplami a priori „uzmundrināt” puses, solot, ka viss beigsies tā, kā viņi paši to ir paredzējuši un vēlējušies. Šai ziņā īpaši uzmanīgiem ir jābūt prāvestiem, kas, gatavojot laulībām kādu pāri, uzzina par puses/pušu pagātnes nesakārtotajām attiecībām. Otrkārt, pat ja konkrētā laulība tiks atzīta par spēkā neesošu, tomēr nav nekādas garantijas, ka puse/puses saņems atļauju atkārtoti salaulāties. Protams, tiesas darbinieki darīs visu, lai palīdzētu nelaimē nonākušajiem, tomēr, ja procesa gaitā tiesneši nesasniegs morālo pārliecību par pretējo, laulība tiks atzīta par spēkā esošu, neskatoties uz Valsts tiesas/notāra nostāju vai pušu viedokli un emocijām.

Atbildot uz otro vēstuli, ir jāatzīst, ka, salīdzinot ar citu ārzemju diecēžu tiesu maksām, Latvijas tribunālu ziedojuma summa ir neliela un kopš institūciju dibināšanas paliek gandrīz nemainīga (ja neskaita 100Ls=142,29€ „noapaļošanu” līdz 150€, 2014. gadā Latvijai pārejot uz eiro). Varbūt kādreiz Latvijas Bīskapu konferencē arī tiks skatīts jautājums par ziedojuma palielināšanu un piesaistīšanu kādam no aprēķiniem, bet pagaidām viss paliek saskaņā ar dibināšanas pieņēmumiem, jo 115% no iztikas minimuma šodien sastādītu 290€, bet 167% no minimālās algas – gandrīz 720€. Bet mūsdienu ekonomiskajos apstākļos tas būtu pārāk liels apgrūtinājums ticīgajiem.

Romas Rota piedāvā izeju no šīs situācijas – aicina pārus iespēju robežās labprātīgi ziedot vairāk par tiesā noteikto summu, lai tribunālam pietiktu līdzekļu ne tikai viņu lietas izskatīšanai, bet arī būtu kāds „pārpalikums” trūcīgo pāru lietu izskatīšanai (sk. Tribunale Apostolico della Rota Romana, Sussidio applicativo del Motu proprio Mitis Iudex Dominus Iesus, Città del Vaticano, 2016, p. 12, n. 4). Arī bīskapu uzdevums ir gādāt līdzekļus šim nolūkam (trūcīgo pāru lietu izskatīšanai). Pāris nemaksā par procesu, ja 1) tas tiešām ir trūkumcietējs un spēj to pierādīt dokumentāli, arī 2) pastāv „acīmredzami defekti” viņu noslēgtajā laulībā un process nesīs garīgu labumu pusēm. Tas nozīmē, ka „bezmaksas” process nebūs iespējams, ja dažādu iemeslu dēļ pāris vienkārši neko negrib noziedot, lai ietaupītu līdzekļus vai paužot savu neapmierinātību ar spriedumu/lēmumu, vai ja pāris griežas tiesā, lai vienkārši „atbrīvotos” no partnera, jo „negribot būt ar viņu mūžībā” utt.

Tādējādi mūsu apstākļos ziedojums par tiesas pakalpojumiem kļūst vismaz 150€ liels.

Turpinot sv. J.M. Vianeja domu, tribunāls turpinās savu misiju dvēseļu pestīšanas labā, ko nevar pārtraukt ne ziedojumu trūkums, ne to pārpilnība.

Pr. M. Sivickis

Kanonisko tiesību kodekss: derīgās laulības rekvizīti

I) Piekrišana – gribas akts, ar kuru vīrietis un sieviete neatsaucamā derībā savstarpēji dāvā un pieņem viens otru, lai veidotu laulību (1057. kan. 2. §).

II) Abām pusēm ir jābūt spējīgām [abile] (1073.-1103. kan.):

A) Dabiskās spējas [capacità], t.i., lai pusēm piemīt no dabiskā likuma izrietošie rekvizīti:

1) prāta līmenī:

- spēja saprast, ko var kavēt:

a. nezināšana (1096. kan.);

b. kļūdīšanās par personu (1097. kan.);

c. maldināšana (1098. kan.).

- spēja noslēgt derīgu laulību, ko var kavēt:

a. prāta lietošanas defekts (1095. kan. 1°);

b. spriešanas par laulības būtiskajām tiesībām un pienākumiem spēju smags defekts (1095. kan. 2°);

c. psihisko spēju uzņemties laulāto pienākumus defekts (1095. kan. 3°).

2) gribas līmenī:

- spēja dot piekrišanu

a. bez rezervēšanas (to kavē simulācija [1101. kan.]);

b. pilnīgi (to kavē nosacījumi [1102. kan.]);

c. brīvi (to kavē bailes [1103. kan.]).

B) Pozitīvās spējas [capacità], t.i., lai pusēm piemīt rekvizīti, kas izriet no pozitīvajām, dievišķajām un cilvēciskajām tiesībām:

1) kanoniskais vecums (1083. kan.);

2) impotence (1084. kan.);

3) iepriekšējo laulību saites (1085. kan.);

4) kulta atšķirība [disparitas cultus] (1086. kan.);

5) priesterības sakraments (1087. kan.);

6) mūžīgais šķīstības solījums (1088. kan.);

7) sievietes nolaupīšana (1089. kan.);

8) otrās puses laulātā drauga slepkavība (1090. kan.);

9) asins radniecība taisnā līnijā (1091. kan.);

10) svainība taisnā līnijā (1092. kan.);

11) publiska piederība, kas izriet no nederīgas laulības (1093. kan.);

12) radniecība likuma priekšā, kas rodas no adopcijas (1094. kan.).

III) Kanoniskā forma. Kanoniski rīcībspējīgiem vīrietim un sievietei sava piekrišana ir jāmanifestē:

1) ārēji;

2) otrās puses klātbūtnē;

3) divu liecinieku un prāvesta klātbūtnē (1104.-1123. kan.).

Pr. M. Sivickis

Kanonisko tiesību kodekss: vecuma nozīme

* Svētais Krēsls var dispensēt kandidātu no vajadzīgā vecuma par vienu gadu (1031. kan. 4. §).

Pr. M. Sivickis

Kanonisko tiesību kodekss: bēres

Ticīgajiem mirušajiem pienākas apbedīšana saskaņā ar tiesību priekšrakstiem (1176. kan. 1. §). Ar reliģiskām bērēm Baznīca saprot:

-          vispirms garīgi pavadīt mirušo cilvēku dvēseles, piesaucot pār tām Dieva žēlsirdību;

-          pagodināt aizgājēju miesas, kuras Kristības sakramentā ir kļuvušas par Svētā Gara svētnīcām (1176. kan. 2. §).

Bēru rits ietver trīs momentus:

a.       lūgšanas vigilija;

b.      procesija uz baznīcu Euharistijas svinēšanai;

c.       atvadīšanās un procesija uz kapiem (sk. Apbedīšanas rits, nr. 3.2).

Baznīca ļoti iesaka saglabāt dievbijīgo ieradumu apglabāt mirušo miesas; tomēr tā neaizliedz arī mirstīgo atlieku kremāciju, ja vien pēdējā netika izvēlēta kristīgajai mācībai pretēju motīvu dēļ (1176. kan. 3. §).

Katra ticīgā mirušā bēru ceremonijai ir jānotiek viņa paša draudzē (1177. kan. 1. §), t.i., atbilstoši dzīvesvietai, jo katrs katolis pieder tai draudzei, kuras teritorijā viņš mājo (sal. 102., 107. kan. 2. § un 518. kan.). Ar šo faktu saistās arī viena no prāvesta (sal. 519. kan.) sevišķajām funkcijām draudzē, proti, pavadīt pēdējā gaitā savas draudzes locekļus (530. kan. 5°). Un pat ja kāds cits (ne konkrētās draudzes prāvests) veiktu šo darbību, ziedojumam būtu jānonāk nelaiķa piederības draudzes kasē (531. kan.).

Katrs ticīgais bērēm var izvēlēties arī kādu citu baznīcu, saskaņojot šo jautājumu gan ar izvēlētās svētnīcas atbildīgo garīdznieku, gan ar mirušā prāvestu (sal. 107. kan. 2. § un 1177. kan. 2. §).

Var gadīties, ka cilvēks ir miris ārpus savas draudzes, kā arī bērēm netika izvēlēta nekāda cita baznīca. Tādā gadījumā bēres var organizēt tās draudzes dievnamā, kuras teritorijā nomira ticīgais, protams, ņemot vērā partikulāro tiesību noteikumus (1177. kan. 3. §).

Ja draudzei ir sava kapsēta, tad tur arī vajag apglabāt ticīgos, ja nav izvēlēta kāda cita vieta (1180. kan.). Ja draudzei nav savas kapsētas, tad var glabāt arī laicīgo kapu teritorijas daļā, kas paredzēta ticīgo vajadzībām (sal. 1240. kan.).

Bēru fakts ir jāreģistrē tam paredzētajā grāmatā saskaņā ar partikulāro priekšrakstu noteikumiem (sal. 1182. kan.).

Nāves gadījumā katehumēnus (tos, kuri vēl gatavojas kristībām) pielīdzina ticīgajiem (1183. kan. 1. §) un bēres rīko saskaņā ar minētajiem kanoniem. Vietas ordinārijs var atļaut apglabāt arī:

-          bērnus, kurus vecāki vēlējās nokristīt, bet nepaspēja (1183. kan. 2. §);

-          kristītos ne-katoļus, ja vien tie nav izrādījuši pretējo gribu un nav iespējas organizēt bēres ar viņu kalpotāja piedalīšanos (1183. kan. 3. §).

Ja pirms grēcinieka nāves nav pamanīta kāda nožēlas zīme, tad Baznīca neglabā:

1.      publiski zināmus apostātus (kas nolieguši ticību), herētiķus (kas nolieguši kādu ticības patiesību), shizmātiķus (kas nolieguši pāvesta primātu);

2.      tos, kuri ir izvēlējušies savas miesas kremēšanu kristīgajai ticībai pretēju iemeslu dēļ;

3.      citus publiskos grēciniekus, kurus nav iespējams apglabāt bez ieļaunojuma tautā (1184. kan. 1. §).

Šaubu gadījumā, t.i., analizējot drīkst vai nedrīkst apbedīt, bēru iespējamību nosaka vietas ordinārijs (1184. kan. 2. §).

Par tiem mirušajiem, kurus Baznīca neizvada, arī necelebrē sv. Misi (1185. kan.). Tomēr pēc kanonistu domām šis priekšraksts pilnībā neizslēdz iespēju celebrēt par tādiem cilvēkiem privātās sv. Mises, kā arī pēc laika, kad tautā vairs nebūs ieļaunojuma bīstamības, – pat publiskās.

Mums ir jauna mājas lapa

Laipni lūdzam mūsu jaunajā mājas lapā. Turpmāk šeit būs izvietota informācija par mūsu institūciju, kā arī dažādi jaunumi.